Ļaudis, kuriem apnikuši pašmāju politiķu vingrojumi, var atveldzēt dvēseli, vērojot nemierus Rietumos - Ņujorkā, Atēnās, Madridē, Romā u. c. Tur politikas taisīšana notiek tiešāk, bez aizkulišu intrigām, proti, ielās. Skaidrs, ka notiekošajam lielu uzmanību pievērš arī Rietumu mediji, analītiskajiem izdevumiem cenšoties distancēties no protesta akciju vienkāršas dokumentēšanas, mēģinot saprast protestu ideoloģiju un tās ilglaicīgumu.
Secinājumi pretrunīgi: simpatizējot protestu dalībnieku argumentiem vai vismaz izprotot, tiek konstatēts to zināms naivums. Piemēram, The Chronicle of Higher Education (16.10.2011.) atklāj, ka viens no protestu Ņujorkā idejiskajiem tēviem etnogrāfs un pašpasludinātais anarhists Deivids Grēbers pats iedvesmojies no pieredzes, ko guvis, 20 mēnešus pavadot ... Madagaskarā, pētot kopienu pašorganizēšanos Betafo rajonā. Proti, Grēberu sajūsminājusi vietējo iedzīvotāju spēja valsts vienaldzības gadījumā pašiem risināt savas problēmas, piemēram, nevis rakstot pieprasījumus beidzot ierīkot aku, bet pašiem to izdarot. Tad nu arī ļaudīm Rietumos jābeidz gaidīt valsts reakciju uz kapitālisma netaisnībām... Neapšaubot, ka valsts XXI gadsimtā kļuvusi par visai dīvainu struktūru, tomēr pārsteidz, ka joprojām tik dzīvelīgs ir XVIII gadsimta «noble savage» («cēlais mežonis») tēls - aicinājums visā nopietnībā risināt mūsdienu patēriņa sabiedrības problēmas, par paraugu ņemot pavisam cita mēroga un satura modeļus.