Sāka vēlu, turpināja ātri
Anete Šteinberga basketbolā nokļuva pati sev par pārsteigumu. Ne tikai tāpēc, ka viņas vecāki Marita un Raitis ir no airēšanas sporta saimes. Aneti laivā viņi nav centušies ievilkt. «Par to arī nekad neesmu domājusi, ar ūdeni neesmu uz tu, man ne pārāk patīk,» Šteinberga sarunā ar Dienu atklāja, ka bērnībā vairāk nodarbojusies ar dejām, baletu, un tikai četrpadsmit gadu vecumā viņa sāka trenēties basketbolā. «Mana ome avīzē ieraudzīja sludinājumu, ka 47. vidusskolā Juris Garkalns meklē jaunus talantus, notiek atlase. Tas bija tāds brīdis, kad pārstāju dejot, bet manai mammai jau vienmēr tādas trakas idejas, un viņa teica, lai pamēģinu. Es pretojos, teicu, ka negribu to darīt, jo zināju, ka viņa mani tur atstās. Beigās aizveda, treneris Garkalns ieraudzīja manī talantu un paņēma.» Pirms tam viņa nopietni nebija trenējusies nevienā sporta veidā, lai gan sporta skolotāja šad tad aizvedusi uz vieglatlētikas sacensībām.
Sākums bijis grūts. Galvenokārt tāpēc, ka Anetei pirmo reizi nācies dzīvot internātā un uz mājām Ikšķilē viņa varēja aizbraukt tikai nedēļas nogalēs. «Viss tomēr izvērtās pozitīvi. Basketbols iepatikās, sadraudzējos ar komandas meitenēm, parādījās labas draudzenes, un viss bija kārtībā.» Jau sešpadsmit gadu vecumā Aneti pamanīja TTT Rīga treneris Aigars Nerips, uzaicinot spēlēt komandā, kad tā sāka audzēt muskuļus startam FIBA Eirolīgā. Jaunā basketboliste gan laukumā daudz netika, jo priekšā bija gan leģionāres, gan pieredzējušas pašmāju spēlētājas, turklāt Eirolīgā viņa spēlēt nevarēja, jo jau tobrīd bija pārliecināta, ka pēc vidusskolas beigšanas dosies studēt un spēlēt uz Ameriku, kur profesionāli spēlējošām basketbolistēm jāizlaiž noteikts spēļu skaits studentu līmenī. «Par Ameriku jau iepriekš pirmais ieminējās treneris Juris Garkalns. Viņš teica, ka meitenēm ir iespēja pēc vidusskolas braukt studēt un spēlēt basketbolu. Tas man tā aizķērās prātā, un pie šādas domas arī paliku līdz vidusskolas beigšanai. Biju uzstādījusi mērķi un to piepildīju,» Anete skaidro, ka svarīga bijusi arī iespēja iegūt izglītību.
Četri aiz okeāna pavadīti gadi, protams, atstājuši iespaidu gan uz basketbolistes personību, gan meistarību. «Esmu mainījusies kā spēlētāja. Agrāk laukumā spēlēju brīvi, varēju apspēlēt no perimetra, Amerikā man bija viena noteikta loma zem groza. Vairāk iemācījos tādu spēka spēli, bet esmu piemirsusi dribla apspēlēšanu, kas nu man ir jāatgūst. Ir, protams, mīnusiņi, taču kopumā esmu ieguvusi - gan fiziskajā plāksnē, gan kā spēlētāja. Tagad citādi uztveru kritiku, treneru teikto, neaizsvilstos tik ātri, esmu apdomīgāka dažādās situācijās.»
Šogad basketboliste absolvēja Teksasas Universitāti un ir gatava jauniem izaicinājumiem Eiropas basketbolā, parakstot līgumu ar Beļģijas klubu Royal Castors Braine. «Vēl nezinu, kas mani tur sagaida. Aģents šo variantu ieteica, sakot, ka komandai ir lieli mērķi, savākts jauns sastāvs, ir jauns un perspektīvs treneris. Mani tas ieinteresēja, jo pati esmu jauna spēlētāja, man vēl nevajag nekādas lielas komandas. Man svarīgs ir lielāks spēles laiks, lai varu attīstīt savu sniegumu. Pēc četru gadu pārtraukuma esmu nedaudz aptaustījusies Eiropas basketbolā. Spēle būs stipri ātrāka, man vēl daudz jāpieliek individuālā ziņā.»
Labu spēlētāju netrūkst
Šteinberga ar panākumiem pārstāvējusi Latvijas jaunatnes izlases un bija starp līderēm 2009. un 2010. gada Eiropas U-20 čempionātu bronzas komandās. «Es domāju, ka medaļas pierāda, ka mūsu paaudze var to pašu sasniegt arī pieaugušo līmenī. Labi, mums nav tādu zvaigžņu kā Francijai vai Spānijai, taču mēs kā komanda varam to kompensēt. Varbūt neesam tik garas, tik talantīgas kā konkurentes, taču mūsu treneri ir taktiski ļoti gudri, viņi prot salikt visas tā, lai izmantotu savus trumpjus un pārspētu lielās komandas,» pārliecināta ir Šteinberga. Viņa ar lielu cieņu runā par treneri Mārtiņu Zībartu, kurš bija atbildīgs tieši par 1990. gadā dzimušo meiteņu komandu, izlaužoties no B divīzijas un ar panākumiem spēlējot pret visspēcīgajām komandām. «Mēs bijām viduvēja komanda, taču treneris Zībarts spēja visu salikt kopā. Varu tikai apbrīnot viņa darbu, kā viņš kopš U-16 komandas laikiem mūs ir savācis un veidojis to kodolu, ka tik tālu esam tikušas. Katru gadu izcīnījām pa medaļai, lai tā būtu A vai B divīzija,» norādīja Šteinberga. Viņa cer, ka Zībarts, kurš šobrīd koncentrējas darbam ar vīriešu komandām, kādreiz atgriezīsies arī sieviešu basketbolā.
Šīs vasaras Eiropas čempionāts bija turnīrs, kurā iepriekš paredzēja bronzas meiteņu paaudzes pirmo lielo iespēju pieteikt sevi pieaugušo basketbolā, taču vairākām spēlētājām prioritātes un mērķi mainījušies. Tāpēc no Anetes gadagājuma valstsvienībā bija tikai divas meitenes. Šteinberga gan uzsver, ka tas nenozīmē labu spēlētāju trūkumu. Jāņem vērā, ka daudz meiteņu guva traumas - Aija Putniņa, Kristīne Vītola, Sabīne Niedola, vēl Liene Priede netika mācību dēļ. Šogad iznākums ir tāds, kāds ir, taču nedomāju, ka ir pamats kādam satraukumam. Mums ir ar ko strādāt.»
Lai gan komandai sniegums Eiropas čempionātā šovasar neizvērtās, kā cerēts, tas Anetei tikai vairojis vēlmi pierādīt, ka Latvijas izlase ir pelnījusi būt starp vadošajām komandām. «Protams, tas nav veids, kā vēlējos beigt savu pirmo turnīru. Ļoti apbēdināja spēle pret Lielbritāniju, kurā ļoti daudz zaudējām atlēkušo bumbu dēļ. Tā spēle būtu izvērtusies pavisam citādi, ja mēs dabūtu kaut vai desmit bumbu starpību, nevis divdesmit. Pret Serbiju spēle bija līdzvērtīga, bet dažās epizodēs kāda kļūdiņa, nepareizs lēmums, tas viss summējās.» Anete kategoriski noliedza cīņasspara trūkumu komandā. «Ļoti gribējām spēlēt, gribējām uzvarēt un pierādīt, ka ar visiem savainojumiem un visu pārējo mēs tomēr varam kaut ko paveikt. It kā bijām tā pati komanda, kas iepriekš, taču katrā konkrētajā dienā kaut kas neštimmējās kopā. Vai atlēkušās bumbas, vai kļūdas.»
Ļoti nepatīk zaudēt
Basketboliste finālturnīrā debitēja cīņā pret vareno Francijas komandu vietējās publikas priekšā. «Pēc spēles [39:62] jau dažbrīd šķita, ka basketbols jāmet pie malas, taču nav jau tik traki. Savu paveica uztraukums, turklāt viņām ir ļoti laba komanda. Iespējams, viņu centri mūs sabiedēja, kaut kāds diskomforts radās, domājot par to vien. Tā zaudējuma pieredze jāņem vērā uz priekšdienām, lai turpmākajos gados vēl vairāk gribētos pieveikt Franciju. Pārējie zaudējumi gan nav tik piedodami. Man vispār ļoti nepatīk zaudēt,» Šteinberga atzina, ka neveiksmes uztver slikti. Viņa arī sevi ieradusi vērtēt ļoti paškritiski. Lai gan Šteinberga bija starp komandas līderēm, viņa vairākumā epizožu saskatīja iespēju nospēlēt vēl labāk. «Ne tik sasteigti, savākt par vienu divām bumbām vairāk. Šis man bija pirmais lielais turnīrs pēc Amerikas. Pieredzes ziņā man patika, taču, manuprāt, varēju arī labāk nospēlēt. Protams, ka man patīk šādi turnīri, bet ne jau tikai spēlēšanas pēc. Gribu uzvarēt, gribu, lai Latviju redz starp lielvalstīm augstākajās vietās.»
Treneris Aigars Nerips izteicās, ka šai paaudzei ražas laiks būšot pēc četriem gadiem, kam Šteinberga piekrita, taču ir gatava procesu pasteidzināt. «Man, protams, gribētos, lai mēs jau nākamgad lietas varētu sākt bīdīt uz labo pusi, bet pēc četriem gadiem komanda būs nostabilizējusies, izveidojies tāds pamatkodols, ap kuru to būvēt.» Basketbolistes sapnis ir kopā ar Latvijas izlasi cīnīties olimpiskajās spēlēs. «Mūsu meitenes ir pierādījušas, ka var tur tikt, un tas ir mans karjeras mērķis.»