Tajā piedalīsies Latvijas Kultūras akadēmijas studenti un absolventi, kā arī Laila Kirmuška. «Dažādiem teātra elementiem spēlēsim dažādu tautu pasakas,» stāsta režisors. Būs gan delartiskās komēdijas elementi, gan improvizācija, gan objektu teātris. Pasākums paredzēts bērniem no piecu līdz desmit gadu vecumam un viņu vecākiem, ikvienam, kurš gatavs rotaļai un pārdomām.
Saruna ar režisoru, kas nupat sāk karjeru Latvijas teātrī, izvēršas bērnu pasākumam veltītam rakstam netipiski nopietna. Pasakas jau arī ir nopietna lieta, tieši tāpēc, ka māca nemācot, stāsta bez moralizēšanas. Projekts Spēlēsim pasakas! rosinājis režisoru domāt gan par nacionālo, gan Eiropas Savienības kultūru. ES mājā šodien tiks izspēlētas trīs pasakas - īru, itāļu un norvēģu. «Žēl, ka tikai trīs, jo tautu ir tik daudz,» viņš piebilst. «Tagad viss kosmopolitizējas, taču tautas raksturā tomēr ir vērtība. Ziemeļvalstu pasaku ar itāļu pasaku nevar sajaukt. Neiespējami. Negribu iebraukt politikā, bet tautas pašas sevi ieprogrammē. Tas, ko cilvēki ir kādreiz domājuši, paliek.» Tāpēc, «dzīvojot šodien tajā putrā», bērniem varētu būt arī noderīgi iegūt kaut nelielu priekšstatu par tautām, kas eksistē līdzās: «Personības attīstībai šāda dažādība nāk tikai par labu.»
Otra sarunas daļa ir vairāk par «putru» - mūsdienu pasauli, kurā sajaucas viss un šķietami nav nekā stabila. Ir vai vismaz jābūt - pārliecināts režisors, saucot godīgumu, mērķtiecību («apņēmība nebūt vienaldzīgam ir labs sākums») un cieņu pret cilvēkiem, ar kuriem esi saistīts. Un kultūru. «Viss šobrīd tiek nolīdzināts. Individualitāte, kultūras mantojums paliek suvenīra līmenī. Īri, piemēram, ir atteikušies no savas valodas. Gribēja globalizēties, un tagad īru valodu skolās mācās tikai ķeksīša dēļ. Tajā nerunā. Ja īram prasa par tradīcijām, viņš ilgi domā un saka - socializācija klubos. Jocīgi. Viņiem kas ir bijis, un viņi to ir izlaiduši caur pirkstiem.»
Tieši tāpēc Latvijā vajadzētu saprast, ka, tāpat kā bez ēšanas, nevar dzīvot bez kultūras. «Ne jau tā, ka visu kultūrai, nē. Bet cilvēkam ir vajadzīga sasaiste ar vietu, kur viņš atrodas. Nevajag ieslīdēt ekonomiskajā mietpilsonismā, jo tad mēs vienā brīdī attapsimies pie sasistas siles - Dziesmu svētki, Baltika būs tukša muca, kas tālu skan, bet jēgas nekādas. Iespējams, cilvēki strīdēsies, ka tādas lietas šodien nav vajadzīgas. Bet jāatver tā pati pasaku grāmata - katrai tautai pilnīgi cits redzējums uz dzīvi.»