Un vēl taču arī Latvijas daba! Apbrīnojami, ka tādā mazā zemītē var būt tik liela dažādība. Katrai savs skaistums, gan Zemgalei, gan Kurzemei, gan Vidzemei, gan Latgalei, tāpat kā tautas tērpiem, ar kuriem arī var lepoties. Tie ir pārāki par Itālijas un Francijas ekskluzīvajām modēm, kas iztur labi ja vienu sezonu. Bet tautas tērps!
Vienkārši jāmīl sava zeme! Ja skatās mīļotajā ar mīlošām acīm, tad no skaistuma var reibt un var lepoties.
Marija Kolneja Jelgavā
Senču mantojums
Varam lepoties ar to, ko mums ir atstājuši senči. Neskarta daba ir mūsu lepnums. Lepnums ir vecvecmāmiņu mājas, ticējumi, tautasdziesmas. Īstenībā jālepojas ar mūsu vēsturi, ar mūsu vecvecāku sasniegumiem, kas celmainā vai purvainā vietā prata iekopt skaistu labības tīrumu, kas prata sarunāt ar katru mājdzīvnieku kā ar savas ģimenes locekli un uzturēt skaistu savu sētu. Tad arī mazbērniem būs ko stāstīt saviem bērniem. Un vēl latvieši var lepoties ar ģimenes saitēm - ar lielajām dzimtām, kur pastāv ciešas saites starp radiniekiem, cieņa un izpalīdzība.
Līga
Jālepojas ar dziesmām un dejām, jo tikai tās spēj vienot ikvienu mūsu dzimtenes mīlētāju, pat to, kas pats ir tikai rūcējs un smagu kāju dejas aplī. Latviešus ne par velti nosauca par dziedošo tautu! Bet mēs mākam arī aizrautīgi dancot!
Pēteris
Mums bija...
Lepoties? Nav ar ko! Ja nu vienīgi varam būt mierīgi, ka pie nenotiek zemestrīces, taifūni... Jā, daba ir skaista, kultūra - bet tā kultūra jau pensionāram ir nesasniedzama, jo katrs santīms jāskaita. Un tā pensiju indeksācija - man pensija ir 166 lati un es palieku aiz svītras. Vai tad nevarētu visiem nodrošināt iztikas minimumu? Visi sev sarausuši, izmantojot dienesta stāvokli. Bet cilvēki mums ir labi, tik vien kā ir grūti izdzīvot. Un tā nepastāvība! Atceros, cik grūti izglītības sistēmu bija pārstrukturēt uz 12 klašu izglītību, tagad atkal visu grib mainīt uz 11 klasēm. Bet kāpēc reiz nevarētu radīt ko stabilu un paliekošu? Kāpēc tāda raustīšanās? Ja tu aizbrauc, atgriezies pēc 20 gadiem un te tas viss ir. Tikai akmeņi un kalni pie mums stāv uz vietas, pat ne meži vairs. Tos visus izcērt. Pie Cieceres ezera, atceros, kādreiz bija tik skaistas puķes... Tagad daba ir izpostīta. Ja es būtu jaunāka, es arī brauktu no šejienes prom. Tikai, kā mana mamma reiz teica, ja tolaik, kara beigās, visi būtu pārskrējuši pāri dīķim, tagad viņiem vairs nebūtu kur atgriezties. Mums jau te, Kurzemē, daba skaista. Ar ezeriem varam lepoties, ar dzejniekiem. Jāsaka: mums bija. Bet varam lepoties, ka mums ir sportiska jaunatne.
Brigita, pensionāre Brocēnos
Daudz gudru, laipnu cilvēku
Latviešiem ir bagāta arhitektūra. Mums ir Brīvības piemineklis, Rundāles pils, Aglonas bazilika un daudzi citi kultūrvēsturiski pieminekļi. Mums ir arī Laimas šokolādes, Dzintara kosmētika, Latvijas balzama produkcija. Cik gudru cilvēku bija un ir Latvijā? Viņu ir daudz, jo latvieši ir stipra tauta. Mēs pārvaram grūtības un nepazaudējam savu īsto būtību. Latvietis, kurš aizbraucis, vienmēr atgriezīsies atpakaļ dzimtenē, jo pareizi dzied dziesmā, ka nekur nav tik labi kā mājās.
Viktorija
Mūsu cilvēki ir īpaši laipni. Negaidīts viesis vienmēr ar smaidu tiks sagaidīts, uzcienāts un līdzi viņam iedots ciema kukulis. Latvieši nav skopi. Ar to ir jālepojas. Mūsu tauta ir daudz cietusi, daudz pārvarējusi, lai būtu brīva. Daudzi mūs iekaroja, pakļāva savai varai, bet mēs nezaudējām gribu, cerību kļūt brīviem. Par to leposies nākamās paaudzes.
Valērija no Dagdas
Varbūt esmu pārāk kritiska, bet man tie ir tikai Latvijas cilvēki un daba. Nevienu konkrēti negribas nosaukt, bet, strādājot ministrijā, diezgan daudz iznāca pabūt dažādās zemēs un iepazīt to iedzīvotājus, pārsvarā gan savas profesijas pārstāvjus - mēs esam labsirdīgāki un arī izglītotāki. To neattiecinu uz jauniešiem līdz 25 gadiem, jo tādus nesatiku un arī Latvijā pazīstu tikai virspusēji.
Edīte
Es lepojos!
Ar savu zemi, ar to, ko esmu mantojis! Lepns par mūsu dziesmām, kuras jau manā bērnībā droši dziedāja, kad par brīvo Latviju, labajiem laikiem drīkstēja savējo pulciņā čukstus pateikt. Dziedāja arī vīrs, kurš bija vinnējis Kurzemes lielkaujas, par kurām stāstīs karu vēsturē. Tas gados mērāms, ne tikai dienās - tās asaras, kuras ritēja vīriem, gan vīrišķīgā sportā rūdītiem, gan ikdienas darbā prieku un skaudrumu krājušiem, mūsu rijās, cīņu laukos un svešumā radušās dziesmas klausoties. Arī asaru piles manējās. Tajos brīžos redzēju mūsus pēku. Par Raiņa 1916. gadā rakstīto K. Baronam: «Mūsu mēli var likt locīt svešās valodās, bet mūsu ausīs skanēs Jūsu krātās dziesmas, mūsu sirdīs viņas atbalsosies.» Esmu lepns par J. Vītola, par E. Dārziņa cildinājumiem latviešu dziesmas daiļumam, dziļumam.
Lepnumu man rosināja viena stunda lauku skoliņā 3. klasē - skolotāja stāstījums par mūsu senču pilīm, cīņām. Biju kā spārnos! Lasīju, mācījos tautasdziesmas, jautāju, lepojos ar senču simtgadu cīņām Zemgalē, vēlāk par strēlniekiem. Galva paceļas augstāk, lasot kara lietpratēju teikto, ka mūsu strēlnieki cīnījušies ar pasaulē nepieredzētu drošsirdību. Lepojos ar savas Dzimtenes dabas daudzveidību, skaistumu.
Daudz par ko būt cerīgam un lepnam arī šodien. Vilis Vītols raksta, ka mūsu zemnieki, salīdzinot ar austriešu kolēģiem, ir aristokrāti. Meitenes Kurzemē teica: «Galvenais, lai mēs būtu.» Par to rūpēsimies! Es satieku tik daudz gudru, apņēmīgu jauniešu - Latvija plauks! Pacilātība, redzot, kā no zemju zemēm sabrauc pie mums Jāņos, Ziemassvētkos. Arī man itāļi, franči jautājuši, kas viņiem jādara, lai būtu tādi svētki, godi... Redzot jaunsargus, mazpulkus, skautus, saprotu, ka mums ir materiāls! Un vesels stāsts ir par plaukstošām lauku sētām, druvām un ganāmpulkiem. Cik daudz latvietim ir ar ko lepoties!
Jānis Brikmanis Siguldā