Aizsardzības centrā - torņi, aizsardzības malās un vidējā līnijā - izturīgi skrējēji, komandas motori un dinamo, uzbrukuma smailē - atlēti. Šāds Latvijas izlases modelis triumfēja Baltijas kausā. Kad Marians Pahars pagājušajā vasarā tikko stājās pie Latvijas izlases vadības grožiem, viens no Latvijas treneriem, kam arī piedāvāja kandidēt uz valstsvienības kuģa stūrēšanu, neformālā sarunā paredzēja, ka gan jau Pahars emociju uzplūdā dos iespēju lielajā izlasē iesoļot U-21 izlases līderiem Vitālijam Jagodinskim, Denisam Rakelam, Artūram Karašauskam un Robertam Savaļniekam, un uzreiz piebilda, ka gan jau pēc pāris spēlēm Marians sapratīs, ka lielajai izlasei viņi vēl nav gatavi.
Pahars, kurš pats bijis tehnisks uzbrucējs, ātrs, bet ne fiziski spēcīgs, pārbaudījis talantīgos puišeļus, nonācis pie secinājuma, ka īsti vīri tomēr ir cita kaluma. Edgars Gauračs un Oļegs Laizāns bija lielākie cietēji no Pahara stāšanās pie izlases stūres - viņi vairs netika aicināti, bet Baltijas kausā Marians deva viņiem iespēju sevi pierādīt un pats palika patīkami pārsteigts. Arī Andreju Kovaļovu galvenokārt slavēja par fiziski spēcīgo spēli.
Baltijas kausā Latvijas izlases futbolistiem zem krekla bija uzstādītas GPS ierīces, kas izsekoja katra spēlētāja darbību. Piemēram, mačā ar Igauniju Artis Lazdiņš noskrēja 13 kilometru (arī 12 futbolā ir ļoti daudz). Arī šādu informāciju izlases treneru korpuss mācēja prasmīgi izmantot, rūpīgi izanalizējot, cik kuram futbolistam spēka. Tieši šie rezultāti lika pret Lietuvu izdarīt tik daudz izmaiņu sastāvā. Un atkal izvilkta pilnā loze. Ņemot vērā arī agresīvo taktiku, paļaušanās uz fiziskajiem dotumiem varētu būt īstais ceļš uz panākumiem.