Tādēļ arī Latvijas likumdošanā ir nostiprināti principi, kas nepieciešamības gadījumā ļauj tiesībsargājošajām iestādēm noskaidrot žurnālistu informācijas avotus, proti, to, vai žurnālistam ir jāatklāj savi avoti, lemj tiesa. Ja tiesa apmierinājusi tiesībsargājošo iestāžu pieprasījumu likt žurnālistam atklāt informācijas avotu, žurnālists šo lēmumu var pārsūdzēt.
Pavisam nesen - 2009.gada decembra vidū - Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Lielbritānijas tiesa, liekot laikrakstiem The Finansial Times, The Times, The Guardian, The Independet un ziņu aģentūrai Reuters atklāt anonīmu informācijas avotu, kas minētajiem plašsaziņas līdzekļiem bija sniedzis informāciju par alus brūvētāja Interbrew biznesa interesēm, ir pārkāpusi mediju tiesības uz vārda brīvību. Šīs tiesības aizsargā ne tikai ES dalībvalstu nacionālie likumi, bet arī Eiropas Cilvēktiesību konvencija.
Taču Latvijas amatpersonām izpratne par informācijas avotu anonimitātes nepieciešamību stipri vien klibo, un, lai uzzinātu, kas ir «nelabvēļi» jeb informācijas avoti, amatpersonas ir gatavas mudināt tiesībsargājošās iestādes noklausīties žurnālistu telefonsarunas. Valsts kancelejas direktore Gunta Veismane, taisnojoties par iemesliem, kādēļ viņai radusies ideja aicināt Drošības policiju noklausīties ziņu aģentūras LETA žurnālistes Emīlijas Kozules telefonsarunas, apgalvo, ka viņa nekādi neesot vēlējusies mazināt vārda brīvību. Vienīgais iemesls, kādēļ esot bijis nepieciešams noklausīties žurnālistes telefonsarunas, bijusi vēlme noskaidrot, kā viņas rīcībā nonākuši dokumenti par Valsts kancelejas īstenotajiem vairākus miljonus eiro vērtajiem Eiropas Sociālā fonda projektiem, kam noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss. Vai žurnālistes telefonsarunu noklausīšanās dotu atbildi uz šo jautājumu? Ļoti iespējams, ka nedotu vis.
Šonedēļ gaidāms Augstākās tiesas spriedums žurnālistes Ilzes Jaunalksnes telefonsarunu noklausīšanās lietā. Pirmās instances tiesa, daļēji apmierinot I.Jaunalksnes prasību, būtībā atzina, ka, apšaubāmu iemeslu dēļ sankcionējot telefonsarunu noklausīšanos un pieļaujot to satura nokļūšanu publiskajā telpā, Latvijas valsts nav spējusi nosargāt žurnālistes tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
I.Jaunalksnes precedentam, šķiet, uz visiem laikiem vajadzēja atvēsināt valsts amatpersonu vēlmi izmantot telefonsarunu noklausīšanos «nelabvēļu» meklēšanai vai lai izrēķinātos ar netīkamiem žurnālistiem. Diemžēl tas nav noticis.