Priekšvēlēšanu diskusijās paralēli dažādu labumu solīšanai sociālo programmu ietvaros politiķi noteikti piemin arī savu dedzīgo vēlmi veicināt konkrētajā pašvaldībā darbavietu veidošanos un vispār ļoti palīdzēt uzņēmējiem. Nereti šādi solījumi tiek uztverti skeptiski, jo labi zināms, ka nodokļu likmes (ja neskaita iespējamās atlaides nekustamā īpašuma nodoklim) nosaka valsts, valsts investīciju un Eiropas fondu plūsmas nav pašvaldību pārziņā. Tomēr nevar arī teikt, ka uzņēmējdarbība pašvaldībās ir tikai atkarīga no valdības politikas vai kopējā ekonomiskā stāvokļa.
Turīgajām pašvaldībām šajā ziņā vieglāk. Piemēram, objektīvi ir tā, ka Latvijā netrūkst perspektīvu t.s. industriālo zonu (izsmeļoša karte Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu 2013.-2020.gadam 14. lpp.). Visbiežāk to attīstību kavē nepilnīgas inženierkomunikācijas, attiecīgi, ja pašvaldībai ir līdzekļi infrastruktūras savešanai kārtībā, šī pašvaldība var reāli veicināt ekonomisko rosību savā teritorijā. Pašvaldībām ar lielāku rocību raksturīgas arī lielākas iespējas ietekmēt lokālo izglītības sistēmu, kas savukārt nozīmē iespēju veicināt uzņēmējiem nepieciešamo arodizglītību vai - lielo pilsētu gadījumā - arī specifiskas augstākās izglītības programmas.
Šīs sviras, protams, ir tikai daļai pašvaldību - ne visām ir nepieciešamā nauda, draudzīgas attiecības ar nacionālā līmeņa varas struktūrām, galu galā ir objektīvi šķēršļi (neliels mērogs utt.). Tādēļ tālāk tikai par tām, kuras ir pietiekami spēcīgas. Un te jāsecina, ka arī pašvaldību līmenī vērojama Latvijas vecā nelaime - mākam uzrakstīt pareizas koncepcijas, stratēģijas (piemēram, Rīgas plānošanas reģiona ekonomiskais profils 97 lpp. apmērā vai Latvijas reģionu ekonomiskās attīstības perspektīvas 303 lpp. apmērā), bet ar varas pilnvarām apveltītos, šķiet, garlaiko ikdienišķs darbs ar «sīkumiem». Piemēram, uzņēmējam maz palīdzēs pašvaldības ilgtermiņa plāni, ja pašvaldības komunālais uzņēmums, prasti sakot, sačakarē viņam biznesu uz vairākiem mēnešiem ar nesteidzīgiem remontdarbiem veikala, ražotnes vai biroja tuvumā, ja pašvaldību iestāžu darba laiki ir pakārtoti tajās strādājošo, nevis apmeklētāju ērtībai, ja viņš sev par «prieku» atklāj nevajadzīgi sīku pašvaldības regulējumu uzņēmuma vizuālajam noformējumam un reklāmai utt. Šie jautājumi ir neinteresantāki politiķim nekā iespēja smalki izrunāties par ārzemju investoru piesaisti, pilsētas tēlu, inovatīvu ekonomiku utt. Lai ar tiem nodarbojas izpilddirektors vai kāds departaments! Bet, kā saka, sīkas cūcības var dzīvi bojāt vairāk nekā «globālās».
Secinājums: jā, pašvaldības var palīdzēt uzņēmējiem, bet šajā procesā vēlams nelidot pa «augstiem plauktiem» un politiķiem nevairīties no iedziļināšanās sīkumos. Nu nav mums tā valsts tik liela...