Pēteris Pētersons tomēr jāpiesauc
Gluži kā atbalss Ziedonim un Visumam negaidīti izrādās Viestura Meikšāna izrāde bērniem un vecākiem Valmieras Drāmas teātra Lielajā zālē, kas tapusi pēc Imanta Ziedoņa Krāsainajām pasakām. Izrāde, kuras lielākā vērtība manās acīs ir milzu solis tuvāk poētiskā teātra atdzimšanai vai, visticamāk, pārdzimšanai, jo diez vai otrreiz ir iespējams tā strādāt ar dzeju, kā to savulaik darīja Pēteris Pētersons. Tomēr tieši viņš jāpiesauc Krāsaino pasaku lietā, jo izrāde vienlaikus ir Ziedoņa Krāsainās pasakas un vienlaikus nav. Kā to vērtēt, paliek katra paša ziņā. Man tā liekas uzteicamā izrādes puse, jo Meikšāns un viņa komanda - scenogrāfs Reinis Suhanovs, mūzikas aranžētājs Mārtiņš Meiers, horeogrāfe Linda Mīļā, videoprojekciju autore Inga Siliņa un, protams, pašaizliedzīgie etīžu autori aktieri Dace Eversa, Inese Ramute, Elīna Vāne, Māra Vīgante, Ivo Martinsons, Māris Bezmers, Oskars Morozovs, Kārlis Neimanis un jau pieminētie I. Siliņa un M. Meiers - ir izmantojuši Krāsainās pasakas nevis teksta ilustrācijai, bet «dzejas drāmas» meklēšanai jeb dramatiskā potenciāla izlobīšanai poētiskā tekstā, par kādu neapšaubāmi uzlūkojami Ziedoņa teksti. 1967. gadā ar Ziedoņa Motociklu un vēl nepublicētā krājuma Es ieeju sevī dzeju to darīja Pētersons, kurš uzsvēra: «Tas bija absolūti neiets ceļš, to es droši varu teikt /../ es no Ziedoņa tēliem un patiesībā no dzejoļu zemtekstiem veidoju pilnīgi brīvi jaunus tēlus un tēlu sistēmu.» (Raksta autores grāmata Pēteris Pētersons, R, 2000, 226. lpp.)
Visi Dzintari
Krāsaino pasaku autori dara to pašu, ko Pētersons savā laikā, - no Ziedoņa teksta atvasina veselu Dzintaru klanu, kas kļūst par ekvivalentu tautībai, jo personāži savā starpā nav vienas ģimenes locekļi, bet visi ir uzvārdā Dzintars, un meklē impulsus, ko rada katra no Ziedoņa pasakām. Tomēr atšķirībā no Motocikla Dzintari nenostājas kontrā savam laikam un nekļūst par protagonistiem, viņi ir sava laika daļa - TV žurnālisti, raidījumu vadītāji, pensionēta baletdejotāja, santehniķis, ģimenes galva, skolēni, eskimosi un ķīnieši, suitu sievas u. c. Fantāzijas lidojums vienlaikus plašs un piezemēts, kas arī kļūst par izrādes diskutablo pusi, iespējams, laika trūkuma dēļ, bet, apstrādājot etīžu virknes, līdzās brīnišķīgām idejām palikušas vienmuļas un... stereotipiskas, turklāt kompozicionāli nesakārtotas. Izcila šķiet Lillā pasaka, tās varoņa maska, plastika un atvases, kas parādās durvīs uz Tēva bēru ainu, dodot zīmi, ka vīri ar šņabi galvā atdzimst un vairojas..., tikpat veiksmīga ir Melnās pasakas noskaņa, sākot ar I. Ramutes balsi un beidzot ar siluetiem, ko redz tie, kas nav klausījuši un aizvēruši acis, tāpat jēdziena «dzintars» apspēle gan personvārdos, gan firmas nosaukumā, vai Dzeltenās pasakas ķīnieši un demogrāfijas problēmu piesaukšana vietā, kur Ziedonim pasaulē veļas dzeltenie cāļi, arī Brūnās pasakas Brūnais vīrs ar lakatiņu, kas, nevienam nemanot, pārvēršas no balta brūnā, tieši tāpat kā Ziedonim vienā mirklī brūnas paliek baravikas, un uzskaitījumu varētu turpināt. Bet pie klišejiskām un neapstrādātām es atļaujos pieskaitīt gan otrreizējo eskimosu uznācienu, gan tiešraides tehnisko problēmu apspēli vairākas reizes, nepareizi lietotu jēdzienu «suitu sieva», par ko šamās varētu - uh, kā! - oficiāli iebilst, pēkšņu «lēcienu» laikā - visādi citādi atraktīvajā (īpaši pateicoties dzejas izmantojumam) Sarkanajā pasakā, izmantojot padomju skolas formas un atgādinot, ka pasakas rakstītas pirms gadiem 30. Ne pirms 30 gadiem bija aktuālas šādas TV programmas, ne demogrāfijas jautājums, ne Noasa šķirsts, kurā izrādes veidotāji ļauj glābties bojāejošajai Eiropas civilizācijai, ko pārstāv grieķu izcelsmes Jānis, suitu sieva, lācītis Pūks un Buratino.
Rezumējot - pietrūcis skats no malas, lai izvēlētā forma būtu nevainojama, bet prasme ieraudzīt aiz vārdiem citu pasauli un atrast tai izteiksmi ļauj izrādi skatīties ar baudu gan pieaugušajiem, gan, spriežot pēc reakcijas, arī bērniem un gaidīt, kā šī pati radošā komanda rudenī strādās ar Aleksandra Čaka dzeju.