Sabiedrībai ir vēlme caur vienu gadījumu eksplicēt problēmu un domāt, ka, piemēram, Jaunjelgavas vidusskolā notikušais ir visur. Es nepiekrītu, ka tas ir stāsts par visu Latviju, un ceru, ka šī katarse liks pedagogu kolektīviem savās skolās pārlasīt noteikumus un pārskatīt procedūras.
Kādā līmenī vardarbības problēmu risina Labklājības ministrija (LM)?
Ja skola redz, ka konkrētajā gadījumā izsmeltas visas metodes, ko vardarbības ierobežošanai paredz valdības noteikumi un ne psihologu, ne sociālo pedagogu darbs vai īpašas mācību metodes nav devušas rezultātu un arī sadarbība ar vecākiem nav konstruktīva, nāk klāt bloks, kura ietvaros var palīdzēt LM. Ar ģimeni var sākt strādāt bāriņtiesas un sociālie dienesti, lai tiktu skaidrībā, vai vecāki saprot savu lomu. Tāpat domāju, ka pēc notikušā daudzu skolu vadītāji izjūt nemieru par to, vai viņu skolās viss kārtībā, tāpēc vasarā atbildīgajām iestādēm svarīgi pārbaudīt prasību izpildi visās skolās un atgādināt par veicamajām darbībām vardarbības profilaksei. Taču Jaunjelgavas vidusskolas gadījums parādīja, ka izmaiņas šobrīd nav akūti nepieciešamas, jo netika izsmelti resursi, kas bija jāizmanto, lai tik tālu nenonāktu. Tāpēc jābūt uzmanīgiem ar jaunām iniciatīvām, kas pēdējā laikā izskanējušas - ka bērns jāizslēdz no skolas vai jāsūta mājmācībā.
Bet ko jūs teiktu tiem vecākiem, kuri uztraucas par savu bērnu drošību skolā un ar nosodījumu skatās uz varmāku vecākiem, nesaprotot, kāpēc viņu atvases - miera traucētājus - nevar pārcelt uz citu skolu?
Ja mēs visus blēņdarus pārcelsim uz citām skolām, kāds varbūt sagribēs pārcelt arī uz citu valsti vai ar vienvirziena biļeti uz mēnesi. Tas nav risinājums - sabiedrībai jāsaprot, ka, lai mēs justos labi, nevaram tikai norobežoties - ir jākļūst atvērtākiem un jāpalīdz. Ar nosodījumu iedzenot kādu ģimeni stūrī, mēs diez vai to iedrošinām risināt problēmas. Jā, LM atbalstīja grozījumus, ka ārkārtas gadījumos mācību gada ietvaros uz laiku līdz mēnesim bērnam varētu piemērot mājmācību, kas gan netika atbalstīti. Uzskatījām, ka vecākiem tas būtu vēl viens stimuls saprast, ka problēma ir viņu lauciņā. Šobrīd vienīgā izeja ir bāriņtiesas piesaistīšana, un riska grupā nav tikai alkoholiķu un narkomānu ģimenes, bet arī tās, kur bērni ir pāraprūpēti vai vecāki iedomājušies, ka viņu atvases ir indigo... Atsevišķos gadījumos šādiem vecākiem būtu jāierobežo aizgādes tiesības.
Bet ģimenes līmenī tā ir traģēdija.
Jā, tad sākas neizpratnes pilni iebildumi - mēs esam normāla ģimene, mums viss ir, tikai bērns nez kāpēc nemācās un nespēj ievērot disciplīnu. Te nav stāsts par medicīniskām diagnozēm - problēma ir tā, ka vecāki neapzinās situāciju.
Šobrīd populārs attaisnojums no vecāku puses ir hiperaktivitāte.
Bērniem, kam hiperaktivitāte ir medicīniska diagnoze, nevis vecāku izdomājums, skolai jāizstrādā īpašas apmācību programmas. Taču, pielāgojoties objektīvām vajadzībām, nedrīkst pazust arī disciplīna. Bērns nepārtraukti pārbauda robežas, un, ja mājās tās netiek nospraustas, viņam ir grūti iekļauties skolas vidē.
Kā nereti pārslogotajiem pedagogiem pamanīt sarkano līniju, kad, piemēram, starpbrīdī grūstīšanās kā rotaļāšanās pāraug vardarbībā?
Bērna audzināšanā svarīgākais ir nospraust noteikumus un visiem, tajā skaitā pieaugušajiem, stingri pie tiem turēties. Un, ja skolas iekšējās kārtības noteikumi nosaka, ka grūstīties, apsaukāties un kauties aizliegts, tad pedagogu pienākums ir lūkot, lai tas tiktu ievērots, savukārt bērniem jāzina, ka, izdarot pārkāpumu, jārēķinās ar sekām.
Lielākoties sekas ir piezīme dienasgrāmatā, un, ja vecāki tām nepievērš uzmanību, sākas visatļautība.
Jā, bet pēc noteikta piezīmju skaita vecāki jāaicina uz sarunu. Šajā jomā visu laiku jāstrādā mijiedarbībā. Pretējā gadījumā notiek tā kā Jaunjelgavas vidusskolā. Būt vecākam nav viegls pienākums - turēt sevi un bērnus rāmjos ir grūts ikdienas darbs.
Kā jūs vērtējat izmaiņu nepieciešamību Krimināllikumā, lai varētu stingrāk sodīt arī varmākas, kuri nav sasnieguši 14 gadu vecumu?
Vairumā gadījumu mērķis ir panākt, lai bērns mainītu uzvedību. Bērnus, jaunākus par 14 gadiem, kuri pēc būtības izdarījuši kriminālnoziegumu, galējā gadījumā var izolēt pāraudzināšanas iestādē, bet pirms tam jāsper soļi, lai tik tālu nenonāktu. Piemēram, var aizliegt kontaktēties ar kādu bērnu vai atrasties noteiktās vietās. Mums nav jādomā, ka tikai cietums kādu izaudzinās - šādi mēs nonāksim galējībās, ka tikai kaps kādu izaudzinās. Bērns nepiedzimst ļauns - viņš ir spogulis. Ja notiek kas negatīvs, acīmredzot pieļautas audzināšanas kļūdas un tās kopīgiem spēkiem jālabo.
Atbalsts ģimenēm ar bērniem ir viena no LM 2013. gada prioritātēm. Jaunjelgavas vidusskolā cietušajam nepieciešama ilgstoša rehabilitācija, taču valsts apmaksā tikai mēnesi ilgu uzturēšanos krīzes centrā.
Mēnesis ir standarta rehabilitācija. Ja par notikušo tiks ierosināta krimināllieta, kas liecinās, ka sekas ir smagākas, pakalpojums pienāksies divus mēnešus. Pēc rehabilitācijas institūcijā šo pakalpojumu būs iespējams saņemt ambulatori. Es nevarētu teikt, ka tiesību aktos ietvertais regulējums neparedz situācijas risinājumu.
Konkrētā ģimene ir trūcīga un spiesta lūgt palīdzību sabiedrībai ziedojumu veidā pat transporta izdevumu segšanai.
Vērsties pie labdarības organizācijām ir katra paša izvēle. Jā, varbūt pašvaldības sociālā dienesta sniegtā palīdzība būtu nepietiekama, bet te atkal nonākam pie reģionālās reformas, jo finansējums ir jākonsolidē. LM veicinās novadu sadarbību. Piemēram, sociālajā jomā divi novadi varētu apvienoties, līdzekļu būtu vairāk un iedzīvotājiem tiktu nodrošinātas lielākas iespējas. Šāds risinājums tiks pieņemts, ja nākotnē nekas nemainīsies un attālākie mazie novadi nespēs nodrošināt sociālo palīdzību pienācīgā apmērā.
Kā mainīt klusējošā vairākuma attieksmi, kuri, redzot vardarbību, saka: «Tā nav mana problēma, es nejaukšos.»?
Es teiktu, ka sabiedrība ir gatava informāciju izplatīt, bet anonīmi. Taču vairums joprojām nevēlas iesaistīties, piemēram, kļūstot par atbalsta ģimeni kaimiņam, kurš netiek ar bērnu galā. Daudzi domā, ka ar visu jātiek galā valstij un ka valsts ir kaut kur Rīgā - tikai ministri un ierēdņi kabinetos. Liela daļa no mums auguši sistēmā, kur par visu rūpējas valsts, pati esot nesasniedzama, bet tagad valsts esam mēs paši un man nav receptes, kā mainīt kopējo domāšanu. Ļoti ceru, ka jaunā paaudze aug citāda.