gadā trijās Oslo skolās pirmajā klasē nebija neviena skolēna, kuram norvēģu būtu dzimtā valoda. Tādi procesi kā imigrācija un integrācija ir Norvēģijas aktuālajā dienas kārtībā. Tā pozicionē sevi kā tolerantu un imigrācijai atvērtu valsti, bet cik labi Norvēģija tiek galā ar daudzo kultūru satikšanos?
Realitātē šīs divas grupas - ieceļotāji un norvēģi - ir diezgan noslēgtas vienības, kas reti ir gatavas iziet no savu grupu robežām. Integrācija ir process, kas pieprasa abu daļu vēlmi veidot dialogu un kopīgu realitāti, taču bieži vien redzam abpusējas bailes un nesaprašanos.
Oslo pilsētā ir izveidojušies atsevišķi musulmaņu dzīvojamie kvartāli, un norvēģi aizvien biežāk izvēlas pārcelties no šiem kvartāliem uz citu dzīvesvietu. Uzzinot, ka viņu bērns būs tikai viens no dažiem norvēģiem klasē, aizvien biežāk norvēģu vecāki izvēlas sūtīt savus bērnus citās skolās pirmajā klasē. Šī ir lielo pilsētu, īpaši Oslo, ikdiena.
Nereti avīžu pirmās lappuses rotā kāds sulīgs virsraksts, kas runā par kārtējo aplaupīšanu vai kautiņu, ko organizējuši ieceļotāji. Kāds vieslektors, kas dzimis Norvēģijā, bet kura vecāki nāk no Pakistānas, seminārā dalījās pieredzē. Lidostā viņu bieži apstādina, lai pārbaudītu dokumentus tikai ārējā izskata dēļ, jo viņš liekas aizdomīgāks nekā kāds no norvēģiem. Vīrietis stāstīja, ka arī Norvēģijā ir novērojama islamofobija, tie ir lieli stereotipi, kas valda sabiedrībā, un mediji padara ieceļotājus, sevišķi musulmaņus, par necivilizētiem cilvēkiem. Viņš uzskata, ka netiek darīts pietiekami daudz, lai vietējā sabiedrībā integrētu tik dažādās kultūras un reliģijas. Lai sabiedrība būtu vienota, vispirms jālauž stereotipi vienam par otru un jādod iespēja sevi pierādīt.
Lai kā arī būtu, tomēr nevar noliegt datus, kas rāda, ka tieši ieceļotāji un it īpaši tie, kas nāk no nerietumu valstīm, Norvēģijā procentuāli izdara visvairāk noziegumu. Grūti spriest, vai tā ir nepietiekama integrācija vai kas cits.
Norvēģi, kas pēc Pasaules miera indeksa rezultātiem ir viena no mierīgākajām nācijām pasaulē, aizvien biežāk saskaras ar grūtībām integrēt dažādās kultūras sabiedrībā. Norvēģi jūtas apdraudēti, un aizvien populārākas kļūst labējo partiju nacionālistiski noskaņotās un visnotaļ radikālās idejas, kas stingri iestājas pret imigrāciju. Šajos procesos partijas mēģina aktīvi iesaistīt tieši jauniešus. Pretreakcija un vēlme nosargāt savu kultūru, kas jau sen novērojama citviet Eiropā, piemeklējusi arī Norvēģiju. Lai gan valsts ir atkarīga no ieceļotāju darbaspēka, jautājums par lielo imigrācijas pieplūdumu, norvēģu identitāti un pamatvērtībām kļūst svarīgāks. Paradoksāli, ka šādās kultūru sadursmēs ir daudz vieglāk saredzēt un definēt tās vērtības, uz kurām būvēta valsts un kuras bail pārveidot.