Signe ir cilvēks ar apgriezieniem, tāpēc dzimtajos Talsos un Liepājā, kur studēts, viņai šķiet par šauru, un plašuma meklējumi diktējuši arī profesionālo izaicinājumu uzņemšanos - sākusi kā skolotāja, Signe nu ir viens no zinošākajiem cilvēkiem daudzdzīvokļu namu siltināšanā.
Skolā un muitā - par lēnu
Signes karjera sākās kā skolotājai un nejauši - ar nogulētu eksāmenu mediķos. Programma Sākumskolas skolotājs un skolotājs matemātikā un veselības mācībā Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā (tagad Liepājas Universitātē) bija viena no pēdējām, kur tovasar vēl varēja iestāties. Strādāt Signe bija sākusi jau 10. klasē - slimnīcas reanimācijā, bet 2. kursā atsaucās sludinājumam avīzē un nokļuva mazajā Rucavas vidusskolā, kur sāka pasniegt bioloģiju 5.-12. klasei. «Tas bija baigais pārbaudījums, ko tajā brīdī varbūt pat neapzinājos. Tagad pašai brīnums - kā es to varēju,» Signe atceras. Stundām gatavojusies caurām naktīm, bet ļoti palīdzējuši pārējie skolas pedagogi un arī pašas princips - ja reiz iesākts, jādara līdz galam.
Par spīti tam, ka neko nezināja par muitu un robežu iepriekš bija šķērsojusi tikai kā tūriste, Signe pieteicās uz vakanci Liepājas muitā. «Cerību bija maz, jo Liepājā darbvietas vienmēr bijušas pieprasītas. Plus vēl mācījos un nebiju droša, ka varēšu visu apvienot. Bet, kā par brīnumu, jau no muitas ēkas ārā ejot, man zvana un saka - Signe, jūs esat pieņemta,» Signe stāsta. Divi gadi muitā ļāva daudz ko iemācīties, taču garlaikoja. «Man vajag cilvēkus pretī, lai man ir sajūta, ka kādam varu palīdzēt kaut ko izdarīt.»
Studijas pašai un bērniem
Kad muitā sākās reorganizācija, Signes bažas par to, vai darbs būs arī turpmāk, izgaiņāja likteņa pirksts - paziņa informēja par brīvu vakanci Mājokļu aģentūras Kurzemes reģionālajā vienībā. Tas atkal bija solis pilnīgā tumsā, jo par privatizācijas jautājumiem, ar ko darbs saistījās, Signe tobrīd nezināja neko. «Bet nospriedu - ja jau tas viss ir izdomāts un likumos uzrakstīts, tad to visu var apgūt un iemācīties,» viņa saka. Signes pienākums bija konsultēt iedzīvotājus un pašvaldību pārstāvjus par dzīvojamo namu privatizāciju, un šis darbs beidzot tiešām patika. «Sapratu, ka pastāstīt otram to, ko zinu, un redzēt, ka viņš rezultātā zina, kā rīkoties, - tas man ir vislielākais gandarījums. Jebkurš var saprast visu, ja viņam pienācīgi to izstāsta.»
Paralēli Signe metās iekšā vēl vienā izaicinājumā - Liepājā sāka studēt iestāžu un uzņēmumu vadību. Gāja traki, jo vienlaikus bija jāpabeidz arī pedagoģijas studijas, pa vidu pieteicās otra atvase, toties «tagad man katram bērnam ir pa augstākajai izglītībai», Signe smejas. Patlaban viņa jau atkal studē - būvniecības darba organizāciju un nekustamā īpašuma vadību RTU.
Signes dzīve tagad rit Rīgā. Kad, strādājot Liepājā, viņa pēc laika saprata, ka grib vairāk gaisa un iesaistīties arī ES fondu projektos, kas mazpilsētā nebija īpaši iespējams, iespēja radās pati. Mājokļu aģentūrā Rīgā tobrīd tika plānota namu siltināšanas aktivitāte ar ES struktūrfondu atbalstu, aģentūras reģionālās vienības likvidēja. Un bija izvēle palikt bez darba Liepājā vai riskēt un pieteikties vakancei aģentūrā Rīgā. «Bērni bija mazi, bet skola bija pabeigta. Savācām mantas un braucām,» Signe saka. Darbu aģentūrā viņa dabūja un atkal sāka visu apgūt no nulles. «Šie pēdējie divi gadi bijuši tādi, kuros es mūžā esmu mācījusies visvairāk.»
Nekas nav par grūtu
Pie Signes pēc padoma vērsās cilvēki gan koģenerācijas, gan mājokļu siltināšanas, gan siltumtrašu un katlumāju projektu jautājumos. Lai gan Mājokļu aģentūru šogad likvidēja, Signe iesākto turpina, strādājot Ekonomikas ministrijā, bet tagad vairāk iedziļinās tieši namu siltināšanā un kontaktējas ar pašvaldību vadītājiem un nozaru pārstāvjiem. Saikne ar iedzīvotājiem un viņu problēmām saglabājusies semināros, kuros Signe ar kolēģiem dodas vai ik nedēļu. «Ir atšķirība, vai tev pretī sēž uzņēmējs, kas zina, ko vēlas, ko un kā darīt, un ar tevi tikai pakonsultējas par niansēm vai arī cilvēks, kas ar tehniskām lietām ir uz «jūs». Jāpielāgojas katram un jāmēģina tā māju siltināšana pasniegt tā, lai jebkuram pēc sarunas liktos - jā, es varu to izdarīt. Ja nākamajā reizē cilvēks jau atved līdzi kaimiņu, tā ir uzvara,» Signe saka, bet atzīst, ka viegli neiet, - cilvēki mēdz neuzticēties būvniekiem un pašvaldībām, netic, ka siltināšana ir izdevīga, jo naudas tak nav. Tiesa, cilvēki uz semināriem gan tagad nāk daudz zinošāki. Arī Signe šopavasar pabijusi triju nedēļu ilgās mācībās Berlīnes Tehniskajā universitātē, guvusi jaunu uzrāvienu, lai popularizētu lietu, kam pati tic. Uz mācībām bija iespēja doties 25 Latvijas speciālistiem, un, kaut arī beigās no skrupulozo tehnisko nianšu pārpilnības gribējies bļaut «Beidziet šo murgu!», iegūtās zināšanas par siltināšanas procesu ir zelta vērtē.
Darba Signei ir pilnas rokas, tāpēc par tālāku nākotni viņa nedomā. «Bet esmu pārliecinājusies, ka nekas nav par grūtu, nekas nav neizdarāms. Es nosiltināšu Latviju, un tad noteikti būs dzīves nākamais lielais projekts,» viņa smaida un neizslēdz arī došanos uz ārzemēm. Taču - tikai lai pasmeltos tur pieredzi un prasmes, ko realizēt Latvijā.