Veselības ministrs Guntis Belēvičs intervijā LTV 7. jūnijā pauda, ka viņam izdevies ap sevi pulcināt augsti kompetentu cilvēku komandu. Neņemos spriest par apgalvojuma patiesumu, toties uzmanību piesaistīja vēl kāds ministra minēts rādītājs - «lojalitāte». Un būtu visnotaļ noderīgi zināt, kā ministrs šo jēdzienu saprot. Tā nav, kā sarunvalodā sakām, piekasīšanās pie vārdiem, jo tas, kā varas gaiteņos tiek interpretēta lojalitāte, būtiski ietekmē, kā vara funkcionē.
Manā izpratnē lojalitāte nozīmē vienprātību komandā par sasniedzamajiem mērķiem un vienlaikus vēlme norādīt «priekšniekam» uz viņa kļūdām nav nelojalitātes izpausme. Savukārt praksē, cik var spriest, lojalitāte tie traktēta kā piebalsošana, tā ir orientēta uz konkrēto vadītāja personību, nevis nospraustajiem uzdevumiem. Kā piemēru var minēt Vienotības pārziņā nu jau gana ilgstoši esošo izglītības un zinātnes sfēru. Teorētiski vajadzētu būt tā, ka primāra nozīme ir tam, vai padomdevēju, palīgu komanda ir lojāla pret partijas nostādnēm. Praksē mēs redzam, ka, mainoties ministriem, lai gan tos deleģējusi viena un tā pati partija, mainās arī komandas. Jo acīmredzot atlasē izšķirošas bijušas tieši šīs feodālās attiecības starp tā brīža ministru un vasaļiem. Rezultāts ir diemžēl redzams. Protams, problēmu cēloņi meklējami arī citur, un, visticamāk, šis «citur» bijis nozīmīgāks faktors, tomēr, delikāti izsakoties, saspringtās attiecības starp Inu Druvieti, viņas galmu un Mārīti Seili ar viņas atbalstītājiem par labu arī nav nākušas.
Ne mazāk būtisks jautājums ir, cik plaši tiek interpretēta «komanda». Sajūtu līmenī ir viedoklis, ka ministri ar to saprot arī «savu» ministriju valsts sekretārus, kas, manuprāt, ir principiāli nepareizi. Protams, ir nelāga situācija, ja ministrs un valsts sekretārs atklāti konfliktē, kā tas bija savulaik novērojams, piemēram, dažu Reformu partijas ministru gadījumā. Tomēr valsts sekretāram nav jābūt lojālam pret tā brīža ministru, ja ar lojalitāti tiek saprasta nerunāšana pretī vai politiskas simpātijas. No šī viedokļa labā ziņa ir tā, ka, mainoties ministriju politiskajai vadībai, ministri tomēr uzskatījuši par lietderīgu - pretēji valdības veidošanas procesā mēļotajam - strādāt kopā ar līdzšinējiem valsts sekretāriem Finanšu un Labklājības ministrijā. Tajā pašā laikā nav skaidrs, kādas ir attiecības starp tieslietu ministru un «viņa» valsts sekretāru, cik daudz pēdējais ministrijā ko nosaka, jo vismaz valdības sēdēs ministrijas pozīciju biežāk pauž valsts sekretāra vietnieces. Ne man spriest par Raivja Kronberga kompetenci, tomēr viņa vietu, šķiet, ietekmē nonākšana postenī cita ministra, lai arī «nacionāļa», laikā.