Zīmīgi, ka savās liecībās apsūdzētie ar apbrīnojamu precizitāti atceras, cik un ko dzēruši, taču savu nežēlību izskaidrot nespēj. Kopumā veikti četri uzbrukumi, decembrī viņi nonāca uz tiesājamo sola. Spriedums būs, kad tiks saņemts ekspertīzes slēdziens, vai apsūdzētie ir pieskaitāmi.
Anita par dēla nāvi uzzināja pa telefonu no policijas darbinieka pērnā gada 21.marta rītā. Tobrīd viņa priecīga devās uz jauniegūto divistabu dzīvokli līmēt tapetes. Pēc šausminošās vēsts viņa steigšus metās pie netālu dzīvojošajiem māsas bērniem, lai sarunātu transportu, ar kuru mērot gandrīz 200 kilometru tālo ceļu līdz galvaspilsētai.
Viņa vēl cerēja, ka policisti Rīgā kaut ko sajaukuši, taču vienlaikus atcerējās iepriekšējā naktī redzēto sapni: dēls guļ ar seju uz zemes un raud, acīm plaukstas priekšā aizlicis. «Pamodos, iemigu atkal, un vēlreiz to pašu redzu,» atceras Anita. No rīta viņa ar dēlu sazvanījās un sev par atvieglojumu noskaidroja, ka viss ir kārtībā. Taču, par nelaimi, sapnis izrādījās pat pārāk pravietisks.
Kopš studiju gaitu uzsākšanas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē Santis dzīvoja kopmītnēs. Anita dēlu raksturo kā ļoti labestīgu cilvēku, kurš nekad neprovocēja «asumus». «Nevarētu teikt, ka Santim bija daudz draugu, bet uz viņa bērēm sapulcējās pilna baznīca,» skumji nosaka Anita.
1.sirojums
Santim liktenīga izrādījās piektdiena, kad kopā ar studiju biedriem bija doma iedzert alu un doties uz naktsklubu Essential. Tajā pašā dienā Aizkrauklē tagad apsūdzētā Raivo dzīvoklī ap pusdienas laiku ciemos ieradās Juris un Armands. Visi pazīstami kopš bērnības. Trijatā izdzēra pusstopu degvīna un apmēram desmit litru alus. Kā vēsta liecības, abi ciemiņi jau iepriekš lielījušies ar savu «aizraušanos» - laupīšanu, Raivo pats neesot vēlējies iesaistīties, taču pēc pamatīgās iedzeršanas tomēr vienojās visi trīs: brauks uz Rīgu un aplaupīs cilvēkus. Turpat Aizkrauklē jaunieši sadabūja arī ieroci - pusmetrīgu metāla stieni.
Kamēr autobuss ripināja uz Rīgu, puiši gulēja, bet, sasnieguši galamērķi, nolēma vēl iestiprināties. Jurim līdzi bijuši gadījuma darbos nopelnīti desmit lati, un puiši iegādājušies vēl sešus litrus alus. Pēc tam viņi bez noteikta maršruta klīda pa naksnīgo pilsētu, līdz nonāca Nacionālās operas skvērā, kur ieraudzīja apmēram 30 gadu vecu sievieti ar somiņu. Raivo, daudz nedomājot, pieskrēja viņai no mugurpuses un centās somiņu izraut. Sākumā sieviete turējās pretī, bet rāvieni bija tik spēcīgi, ka viņa nokrita un padevās. Visi trīs iebēga Vecrīgā, lai apskatītu laupījumu. Vienīgais realizējamais guvums izrādījās mobilais telefons. Puiši somiņā atrada arī bankas karti, kurai līdzās bija lapiņa ar PIN kodu, bet bankomātā konstatēja, ka konts ir tukšs.
Tuvojās pusnakts, un apņēmības pilni jaunieši devās tālākos sirojumos. Nonākuši Esplanādē, puiši apstājās pie Barklaja de Tolli pieminekļa iepretim viesnīcai Reval Hotel Latvija. Neviens no puišiem nezināja, kas tas par pieminekli, toties zināja, ka šajā vietā bieži staigā ārzemnieki. Pagāja piecas desmit minūtes, līdz no Brīvības bulvāra puses parādījās trīs jauni vīrieši.
No Vecrīgas uz klubu Essential devās studenti Kaspars, Raitis un arī Santis. Raitis, paredzot draudošās briesmas, metās bēgt, bet Kaspars un Santis ceļu turpināja. Negaidīti Kaspars no aizmugures saņēma sitieni ar stienu pa galvu. Zaudējis samaņu, viņš nokrita. Tikmēr cits uzbrucējs ar dūri pa seju mēģināja iesist Santim, taču netrāpīja. Lai Santis neaizbēgtu, apsūdzētais Raivo viņu saķēra aiz drēbēm. Pienāca Armands, kurš nogrūda Santi zemē un sāka spārdīt ar kājām. Santis vairs nekustējās, bet Armands, saņēmis upuri aiz drēbēm, vairākas reizes trieca viņa seju pret asfaltu.
Kasparam nolaupīja mobilo telefonu, zibatmiņu un piecus latus. Slimnīcā viņš atmodās, un izrādījās ka ticis cauri ar viegliem miesas bojājumiem. Santim nolaupīja telefonu un arī dzīvību - nākamās dienas rītā plkst.4.20 viņš Rīgas 1.slimnīcā nomira.
2.sirojums
Toties uzbrucēji Armands, Juris un Raivo devās uz autoostu. Līdz sešiem no rīta, pagulējuši autoostā, viņi atgriezās Aizkrauklē. Atkal dzēra, līdz pagāja nedēļas nogale un pienāca jauna pirmdiena. 23.martā viņiem pievienojās Raivo draugs Ziedonis un Jura draugs Ivars. Iztukšojuši 0,7 litru pudeli degvīna un dažus alus, puiši nu jau piecatā devās uz Rīgu.
Atkal viņi dzēra un klaiņoja pa galvaspilsētas centru. Ap Panorāmas laiku 11.novembra krastmalā iepretim Vecrīgai puiši pamanīja divus apmēram 25 gadus vecus vīriešus. Raivo piegāja pie viena no viņiem un uzprasīja cigareti. «Paldies» vietā vīrietis saņēma sitienu pa seju. Otrs paguva aizbēgt, palikušo banda piekāva un aplaupīja. Bez mobilā telefona cietušajam atņēma arī kurpes, siksnu un citas mantas. Pametuši viņu guļam, uzbrucēji devās tālāk.
Netālu no Mākslas akadēmijas krustojumā banda pamanīja vēl vienu potenciālo upuri. Raivo pielavījās vīrietim no aizmugures un iesita pa galvu, kā rezultātā cietušais pakrita, bet uzbrucējs viņu sagrāba aiz apkakles un aizvilka līdz Mākslas akadēmijas ēkas stūrim. Pie gūstekņa pieskrēja Armands, Juris, Ivars un Ziedonis, vēlreiz iekaustīja, atņēma ziemas jaku, baltās sporta kurpes, cepuri, siksnu, divas ķēdītes ar krustiņiem, maku un mobilo telefonu un turpat netālu sāka pielaikot laupījumu.
Policijai palaimējās
Pēkšņi netālu uzradās policijas mašīna, no tās izkāpa divi vīri un iekliedzās: «Stāvēt!» Raivo un Armandam izdevās aizbēgt un paspēt uz pēdējo vilcienu, bet Ziedonis un Juris tika aizturēti notikuma vietā. Ivars liecināja, ka arī viņš aizmucis, bet beigās, «apdomājis savu nākotni», pats pieteicies policijā.
Pāris dienu vēlāk policijas darbinieki Aizkrauklē ieradās arī pēc Raivo un Armanda. Raivo liecināja: kad nevēlamie viesi sākuši sist pa durvīm, viņš uzreiz sapratis, ko tie meklē, bet Armands centies izvairīties no saslēgšanas rokudzelžos un izlecis pa ceturtā stāva logu. Bēglis piezemējās uz puscietiem zemes pikučiem, kur policisti viņu arī aizturēja.
Kā norāda prokurore Ieva Garanča, neviens no puišiem joprojām īsti nevar paskaidrot motīvus, kas mudinājuši veikt brutālos noziegumus. «Tādi dzīves pabērni...» apsūdzētos īsi raksturo prokurore. Skaidrs, ka iespaidīgais izdzertā alkohola daudzums darīja savu, bet tas noteikti nebija vienīgais iemesls jaunekļu rīcībai. Legālu un pastāvīgu darbu neviens no viņiem nav strādājis, noziegumi bijuši viņu ikdiena.