«Nospriedu, ka vasara tomēr ir baigi garā, tāpēc vismaz vienu mēnesi varētu pastrādāt - lai būtu sava nauda un lai zinātu, kā tas ir. Arī lai padomātu par augstāko izglītību, jo visu mūžu šādu darbu laikam negribētu darīt,» stāsta Auguste Alekse, kas pēc 10. klases Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā jūnijā kopā ar 19 citiem jauniešiem sākusi strādāt par saldējuma pakotāju Rīgas piena kombinātā (RPK) uzņēmumā Food Union. Par skolēnu vasaras prakses projektu viņa uzzinājusi caur mammas kolēģes meitu, kas strādā RPK. Līdzīgi - caur paziņām - šo iespēju uzgājusi arī Laura Geidžūne, kas šogad beigusi 10. klasi Rīgas Vakara ģimnāzijā. «Gribēju nopelnīt,» viņa atklāj savu motivāciju. Abas meitenes vasarā strādā pirmoreiz.
Skolnieces ik dienu no 8.00 rītā līdz 15.30 pēcpusdienā liek kastēs saldējumus, līmē kastes ciet un nogādā tās noliktavā. Abām šis darbs ir līdz jūnija beigām, pēc tam jādod vieta citiem jauniešiem, kas iesaistīti projektā. Laura gan plāno vēl parunāt - ja uzņēmums ļaus, viņai gribētos pastrādāt vēl mēnesi.
Jautātas par pirmajiem darba dzīvē gūtajiem iespaidiem, meitenes priecājas, ka apkārt ir draudzīgs kolektīvs - starp vienaudžiem iegūti jauni draugi, arī uzņēmuma personāls esot atsaucīgs un pretimnākošs. «Pieaugušie darbinieki interesējas, kā mums iet, uztver mūs kā līdzvērtīgus cilvēkus,» saka Auguste, taču piebilst - lai gan pats darbs nav grūts, tas tomēr ir visai vienmuļš un ātri apnīk. Ja neskaita iespēju nopelnīt, par lielāko ieguvumu no vasaras darba pieredzes viņa uzskata atskārsmi par darba dzīvi kā tādu. «Novērtēju naudas vērtību un arī to, ko vecāki dara manā labā, jo redzu, cik ilgi jāstrādā, lai nopelnītu lietām, ko gribas nopirkt,» Auguste saka.
Laura atzīstas, ka, intensīvi liekot saldējumu kastēs, noberžas un sāp pirksti, arī no rīta piecelties uz darbu esot grūtāk nekā uz skolu («vienreiz autobusu jau gandrīz nokavēju»), taču šīs grūtības kompensē gan tikšana pie savas naudas, gan foršā kompānija, gan roku veiklības izkopšana, gan arī iespēja redzēt, kā izskatās kāds darbs no iekšienes. Laurai pašai nākotnes plāni saistās ar vēlmi izmācīties par bārmeni un strādāt uz lielajiem kruīza kuģiem.
Skolēnu iespējas vasarā pastrādāt abas meitenes tomēr vērtē kā diezgan ierobežotas. «Tas ir grūti, vēl grūtāk būtu bijis, ja es darbu būtu meklējusi jau iepriekšējās vasarās, kad vēl biju pamatskolniece. Mani klasesbiedri gandrīz visi cenšas atrast kādu iespēju. Zinu, ka kādi septiņi pieteicās NVA, bet nevienam nepiezvanīja un darbu nepiedāvāja. Domāju, man būtu gājis tāpat, ja ietu caur NVA, nevis pa tiešo uz uzņēmumu. No klases meitenēm viena strādā veikalā, viena - pie tēta, viens puisis ir Rimi,» stāsta Auguste.
Savukārt Lauras klasesbiedri vasaru lielākoties izmanto, lai atpūstos, par viesmīli strādā tikai viena klasesbiedrene. Laura norāda, ka skolēniem grūta liekas arī procedūru nokārtošana NVA, arī viņas pašas gadījumā uzņēmumam gadījusies neliela nesaprašanās ar NVA par nepieciešamo izziņu.