Varu pat nosaukt dienu un stundu, kad biju vislaimīgākā, - kad piedzima meita. Arī abu dēlu dažādi dzīves mirkļi stāv acu priekšā vēl tagad. Un man tos ir prieks atcerēties. Jā, es dzīvē daudz ko neesmu piedzīvojusi - nav bijis laika izklaidēties, nav pieticis naudas izsmalcinātiem apģērbiem un rotām, bet es to nekad neesmu uzskatījusi par galveno dzīves jēgu. Šobrīd, kad bērni pabeiguši augstskolu un strādā, jūtos ļoti labi - ir dzīves piepildījuma sajūta. Vēlu to visiem mūža nogalē!
esmu māte. Dzemdēt bērnus jau nu arī nav nekāds altruisms. Tas ir tieši tāds pats egoisms, kā nedzemdēt. Abos gadījumos cilvēks dara to, ko viņš vēlas un priekš sevis. Kaut kas altruistisks parādās adoptēšanā. Visi cilvēki ir egoistiski, bet tie, kas bērnu dzemdēšanu sludina par altruismu, piedevām vēl ir stulbi.
uzjautrinatā. Lasot komentārus, tiešām jāsecina, ka agresīvākas ir sievietes, kuras ir par «obligāto dzemdēšanu». Arī tekstiņi viņām tādi primitīvāki, bez niansēm. Par ko tāds satraukums? Galu galā vecumdienās tās vientuļās, bet bagātās sievietes jūsu bērniem dos darbu - ļaus sevi aprūpēt.
eb. Esmu izbaudījusi dzīvē visu iespējamo - 25 gadu vecumā bija mūžīgie jautājumi, kad man būs bērni. 30 gadu vecumā pārmetumi, ka negrasos radīt pēcnācējus, jo latviešu tauta bez maniem pēcnācējiem iznīks utt. 35 gadu vecumā tiku apsaukāta par ālavu, zilzeķi. Tagad esmu četrdesmitgadniece ar diviem berniem - atkal nav labi. «Veca» mamma, bērniem būšot slikti, kauns no tādas pussirmas mammas. Es esot bezatbildīga pret bērniem, jo ikdienā viņiem blakus nav tēva. Tāda «nepareiza» ģimene. Slikti, kad man nebija bērnu, slikti, ka ir.