Pēdējās dienās LOK mājā valda pirmssvētku vai darba atmosfēra?
Vairāk ir jūtams neliels uztraukums. Liela kustība sakarā ar ceļošanu uz Sočiem, inventāru. Sajūta tiešām ir tāda, it kā pati gatavotos spēlēm. Nākas vien atcerēties, ka mans uzdevums būs turēt īkšķus pie televizora ekrāna, kur, starp citu, ir pat labāk nekā uz vietas. Tur fiziski nav iespējams visu paspēt redzēt, bet es tikai pārslēdzu programmas un izsekoju visam.
Ar kādām sajūtām gaidāt olimpiskās spēles?
Pat nezinu, kāpēc, bet nekad spēles neesmu gaidījusi tik ļoti kā šoreiz. Ļoti pārdzīvoju par skeletona brāļiem Dukuriem. Martinu pat sapnī redzēju! Pamodos un domāju, kāpēc, jo vēl taču līdz spēlēm tik tālu! Es pati gan individuālajā sportā nevarētu piedalīties, jo ātri vien sadegtu. Komandā ir vieglāk, jo, kamēr es nomierinājos un sakārtoju domas, pārējās meitenes palīdzēja.
Vai arī jums olimpiskais starts bija īpašs notikums?
Dabiski, jo olimpiāde ir pāri visam. Turklāt 1976. gadā Monreālā sieviešu basketbols pirmo reizi bija iekļauts olimpiskajā programmā. Mums tik ļoti gribējās pierādīt visiem, ka esam stiprākās! Ja ir izcīnīta olimpiskā medaļa, kā var blakus nolikt Eiropas vai kaut vai pasaules čempionāta medaļas? Varu tikai nožēlot, ka iepriekšējās spēlēs Minhenē, kur arī būtu varējusi startēt, bija tikai vīriešu basketbols. Būtu man vēl viena olimpiskā medaļa. Žēl, ka Maskavas spēles boikotēja vairākas valstis, tāpēc neatbrauca mūsu lielākās konkurentes amerikānietes. Skaidrs, ka mēs uzvarētu, taču tas nedaudz mazina to sajūtu, ka ir īsta, varena olimpiāde. Tajā brīdī, protams, uz to neskatījāmies. Centāmies startēt pēc iespējas labāk. Pēc tam Losandželosā amerikānietes bija jau stiprākas. Ļoti gatavojāmies, taču trīs nedēļas pirms spēlēm mums pateica, ka nebrauksim. Tur būtu vēl viena medaļa. Redziet, kā notiek, kad lielā politika iejaucas sportā.
Arī Soču spēles cieši saistās ar politiku...
Jā, un tas mani dara bažīgu. Arī sportiskajā ziņā, jo disciplīnās, kur tik daudz izšķir sekundes daļas, tā var daudz ietekmēt. Es pati vienmēr esmu iestājusies par godīgu spēli, ko augstu vērtēju arī citos sportistos. Es savulaik nekad nevienu speciāli nesitu un negrūdu, lai gan pati staigāju vienos zilumos.
Ko jūs novēlētu mūsu sportistiem Sočos?
Gribu katram no viņiem novēlēt sportisko veiksmi. Jāsakārto domas galvā tā, lai nekas netraucē sasniegt katra nospraustos mērķus. Tas ir ļoti svarīgi, jo viss sākas no galvas. Ja tur būs kārtība, nekas cits vairs netraucēs.
Vai mūsdienu sportistus var salīdzināt ar jūsu laikabiedriem?
Tagad ir cits laiks, cits sports. Ja spēlētu tagad, būtu miljonāre. Vai, kāda tagad būtu dzīvošana [ar smaidu]! Es to nepārdzīvoju, jo man ar sportu bija iespēja tikt uz ārzemēm. Esmu apbraukājusi vai puspasaules, daudz redzējusi. Tā ir mana bagātība.
Kā uzņēmāties rūpes par mūsu bijušajiem olimpiešiem?
Pēc karjeras beigām gribēju turpināt dzīvi sportā. Man taču tas bija asinīs. Tajā brīdī atjaunoja Latvijas Olimpisko komiteju, un mani izvirzīja par viceprezidenti. Vēlāk tās vadītājiem Vilnim Baltiņam un Aldonam Vrubļevskim radās ideja par sociālo fondu. Bijušajiem sportistiem sevi vienmēr ir no jauna jāatrod. Pati pirmajos trijos mēnešos pēc karjeras beigām nezināju, ko darīt. Varu pateikties Dievam, ka drīz vien radās iespēja veikt šādu darbu. Mēģinu ievirzīt sporta veterānu dzīvi.
Sākotnēji meklēju sponsorus, lai varētu nodrošināt viņiem medicīnisko atbalstu. Ar laiku izcīnījām, ka no valsts budžeta mums piešķir līdzekļus ikmēneša pabalstam. Ir, protams, kritēriji un īpaša komisija, kas lemj par to, kuram ir vairāk nopelnu. Man ir milzu gandarījums, kad tie cilvēciņi nāk un saka lielu paldies par to, ka pagarinu viņiem dzīvi. Man jau viņi visi ir ļoti mīļi. Saucu viņus par saviem bērniem.