Opermūzikas svētki arī šādā veidolā neapšaubāmi ir nepieciešama un vērtīga tradīcija, tomēr nevar nepieminēt arī to māksliniecisko neviendabīgumu. Dienas koncerts bija diezgan amatierisks - ar solistēm, kuru muzikālais briedums paredzams vēl tālākā nākotnē, ar masīvu, bet neprofesionālu kori, kurā vīru balsis ir jūtamā mazākumā, un ar diriģentiem, kuri mēģināja izveidot kādu nebūt interpretāciju. Par šī koncerta lielāko virsotni jānosauc Ingas Šļubovskas priekšnesums Jurjāna kantātē Tēvijai - lielisks gan tembrālā skanējuma, gan emocionālās intensitātes ziņā. Noslēguma koncertā ar profesionālu un pietiekami jūtīgu dziedājumu īpaši saistīja abi Krievijas viesmākslinieki. No viņu muzikālajām kvalitātēm daudz neatpalika arī Kristīnes Opolais balss iespējas un virtuozitāte. Orķestris Aleksandra Viļumaņa vadībā muzicēja precīzi, niansēti un nedaudz distancēti, diriģenta radītajām interpretācijām ļaujot piemērot tādus apzīmējumus kā augsta muzikālā kultūra, izteiksmes līdzekļu harmoniskums un spēja vienlīdz prasmīgi uzturēt dialogu ar solistiem visa koncerta gaitā.
,,,,,
Arī pāris dienu pēc Siguldas Opermūzikas svētku galā koncerta izskaņas prieks nemazinās: pēc politiskās virtuves remonta un komunikāciju kambaru izvēdināšanas festivāls atgriezies savā dabiskajā vidē un līdz ar to (pats galvenais!) atgriezušies opermūzikai uzticīgie klausītāju tūkstoši! Dabas apsveikumu papildināja draudzīgs rīkotāju žests - bezmaksas dienas koncerts. Saprotams, ka pieticības apstākļos izpalika operas iestudējums (uz to ceram nākamgad), kā arī bagātīgāka viesu buķete. No diviem Sanktpēterburgas vīriem manas simpātijas šoreiz sliecās ne tik daudz uz tenoru Ahmedu Agadi, kurš virsotnes iekaroja no spēka pozīcijām (te gan savu joku izspēlēja apdziedātās O, sole mio svelme), bet uz inteliģento baritonu Sergeju Kaļinovu, kura sirsnīgais Baikāla klaidonis kļuva par vienu no emocionālākajiem koncerta brīžiem. Taču īpašs prieks par latviešu māksliniekiem: Kristīnes Opolais spilgtajiem un dažādajiem tēliem, Krišjāņa Norveļa stabilitāti un artistiskumu, Ingas Šļubovskas tembrālo uzplaukumu un jaunā koloratūrsoprāna Dināras Rudānes iespējām. Vēl viena jaunu daiļu dāmu trijotne galā koncertā bija pagaidām sasaitēta ar unisona drošības jostu. Bet tas nu gan ir skaidrs - Latvija ar dziedātājiem var lepoties!
,,,,,
Lieliski, ka Opermūzikas svētki atgriezušies savā īstajā vidē, skaistajā dabas ainavā, kurā tiem arvien ir īpašs skanējums un gaisotne. Taupības režīmā nācies iztikt bez brīvdabas operas iestudējuma, arī galā koncertu krāšņoja vien divi viesi, abi no Krievijas. Jo par savējo taču uzskatām galā koncerta spožāko zvaigzni, Latvijā tagad reti sastopamo brīvmākslinieci Kristīni Opolais, kura dramatiski saviļņojoši, vokāli meistarīgi un psiholoģiskā tēla atklāsmē nodziedāja ļoti grūto, apjomīgo Elektras āriju no V.A.Mocarta operas Elektra! Opermūzikas svētku pastāvīgajiem klausītājiem jau pazīstamais tenors Ahmeds Agadi atklājās labā formā, tomēr kā tipisks krievu skolas pārstāvis - pārliecinošs un vērienīgs, kamēr dzied pilnā skaņā. Klusināts nianšu smalkums nav viņa stiprā puse. Baritons Sergejs Kaļinovs valdzināja ar sulīgu, īsti vīrišķīgu tembru. Aleksandrs Viļumanis pie LNO orķestra diriģenta pults profesionāli vadīja visus atskaņojumus, neskopojoties arī ar asprātīgiem jokiem. Laba ilustrācija populārajam sauklim «krīze kā iespēja» bija bezmaksas dienas koncerts, pulcējot ap 400 dziedātāju dižkori, bet kā solistes parādot trīs topošās dziedātājas, Latvijas Mūzikas akadēmijas studentes. To vidū vienu jau vērā ņemamu, rūpīgi iekoptu balsi, kāds ir Jūlijas Vasiļjevas soprāns. Sirsnīgā un gaišā Lūgšana no A.Jurjāna kantātes Tēvijai līdz asarām saviļņoja Ingas Šļubovskas sniegumā, neraugoties uz neprecīzo diriģenta vadību (E.Račevskis).