Interesantākais, protams, ar kādām balsīm viņš ir ievēlēts. Jāsaka, nostrādāts ir samērā precīzi. Ja 21 balsij, kas ir ZZS, pieskaita tikpat no Vienotības (divas šīs partijas deputātes bija paziņojušas, ka par Vējoni nebalsos), ir jautājums, kur radās trūkstošās 13 balsis. No vienas puses, atbalsts varēja nākt no Saskaņas. Bet tikpat labi jāņem vērā, ka tas ir tieši tik, cik, kopā ņemot, ir mazajai opozīcijai - Latvijas Reģionu apvienībai un No sirds Latvijai (izņemot Ringoldu Balodi, kurš apliecināja, ka balso par Levitu). Taču tad ir jautājums: kāda motivācija, piemēram, Ingunai Sudrabai, būtu balsot par Raimondu Vējoni? Protams, vairāk izskatās pēc Saskaņas atbalsta.
Kādas sekas var iestāties pēc šāda balsojuma?
Un kādas sekas uz varas partiju sadarbību atstāja Andra Bērziņa ievēlēšana?...
Bet, ja runājam par vakardienas gadījumu, pirmā aktualitāte ir atrast un apstiprināt jaunu aizsardzības ministru. Valdība, domāju, noturēsies, jo... stāsts ir nevis par koalīcijas stabilitāti, bet to, kas notiks pēc diviem un pēc trīs ar pusi gadiem, kad būs pašvaldību un Saeimas vēlēšanas. Nacionāļi ļoti labprāt uzturēs stāstu par to, kā ZZS un Vienotība Raimondu Vējoni Valsts prezidenta amatā ievēlēja ar opozīcijas (Saskaņas) atbalstu. Un tā lielā mērā ir spēle uz Vienotības norietu.
Vēl ir jautājums, ko par šo visu teiks Egils Levits. Es saprotu, viņam bija cerības vēl cīnīties. Spriežot pēc tā, kā viņš bija «nosvētījis» Vienotību, es nebrīnītos, ja tagad kaut kas gāztos arī pār Nacionālo apvienību.
Lielu pārsteigumu raisīja jau pirmspēdējais balsojums, kad Raimonds Vējonis izrāvās vadībā, pie iepriekš 35 balsīm klāt saņemot vēl 11, kas arī, cik noprotams, nāca no Saskaņas.
Izskatās, ka Saskaņa ar to ir likusi visiem saprast, ka Vienotība (vismaz tās daļa) un ZZS var iztikt arī bez Nacionālās apvienības. Ja šis ir veids, kā zīmēt nākamo koalīciju, tad pilnīgi noteikti Vienotība beigtu pastāvēt pat kā formāli vienota frakcija un pilnīgi noteikti beigtu pastāvēt kā partija - nākamajās vēlēšanās Vienotības vienkārši nebūtu. Nav vēl skaidrs, kādu atsitienu tas dotu arī zaļzemniekos. Stipri šaubos, ka pilnīgi visi ZZS deputāti ar atplestām rokām sagaidītu šādu koalīciju.
Dažas partijas vai nu jau sākotnēji, vai pēc tam, kad to kandidāti zaudēja konkurences cīņā, deklarēja, ka balsos pret visiem kandidātiem. Citi to novērtēja kā valstij un demokrātijai kaitīgu rīcību. Tā ir?
Sašutumu par tiem, kas bija noskaņoti balsot pret visiem, vairāk pauda Levita atbalstītāji, kuriem līdz ar to zuda cerība uz šīm papildu balsīm. Protams, nebalsošana ne par vienu ir veids, kā iesaistīties politikas veidošanā, uzsist savu vērtību, kaut ko panākt politiskās kaulēšanās procesā, taču man nav īsti skaidrs, ko viņi gribēja panākt. Kāpēc neatklāja pamatojumu nebalsošanai? Ingunas Sudrabas «nebalsošu, un viss» diez vai ir tā atbilde, ko gribētu dzirdēt arī viņas vēlētāji. Mārtiņa Bondara paziņojums, ka balsošana ir aizklāta, tāpēc viņam vispār nevienam nekas nav jāpaskaidro, apliecina pilnīgi perversu izpratni par pārstāvniecisko demokrātiju. Viņa kā tautas priekšstāvja pienākums ir skaidrot savu rīcību, jo viņš taču nerīkojas savā vārdā - viņš tomēr pārstāv vēlētāju kopumu. Tātad iebildumi var būt nevis pret to, ka nebalso, bet gan ka tas nekādi netiek pamatots.
Kad palika viens pretendents, pat deputāti vairs neslēpa, ka izšķirošā būs politiskā tirgošanās. Kā to vērtējat?
Kategoriski iebilstu pret šī termina lietošanu. Tā ir kaulēšanās, nevis tirgošanās.
Kāda atšķirība?
Tirgošanās raisa asociāciju ar naudu. Iespējams, ir gadījumi, kad tas viss notiek tik nožēlojamā un nepieņemamā veidā, bet es nerunāju par to. Šajā gadījumā varēja būt sarunas par tēmu «balsojums pret balsojumu» - atbalstiet mūsu kandidātu, un mēs atbalstīsim kādu jūsu iniciatīvu. Šādā ziņā kaulēšanās ir normāla lieta. Mums ir pārāk idealizēts priekšstats par politiku, kurā kāds atnāk ar brīnišķīgu ideju vai priekšlikumu un visi uzreiz ar sajūsmas saucieniem to atbalsta. Tā nekur nenotiek, jo intereses, vēlmes taču sabiedrībā un arī politikā ir ļoti dažādas. Neizbēgami ir nepieciešama kaulēšanās, kur vieni piekāpjas, pretī kaut ko saņemot.
Solvita Āboltiņa jau iepriekš pauda, ka viņas vadītajā partijā ir vienošanās par atbalstu tam koalīcijas virzītajam kandidātam, kurš paliks pēdējais. Daļai no deputātiem tas nozīmē atkāpšanos no iepriekš deklarētā. Ētiski?
Ne vienmēr ir iespējams sasniegt ideālo rezultātu. Koalīcijai bija divi kandidāti, bija jārēķinās, ka finālā var iziet tikai viens. Deputātiem, kuri iepriekš balsoja par Egilu Levitu, pēdējā kārtā bija jāizvēlas starp dažādām tālākajām iespējām. Viena - bojāt biļetenus vai nebalsot, tā veicinot, ka tiek rīkotas jaunas vēlēšanas, kurās neviens īsti nezina, ko izvirzīs un ko ievēlēs. Otra iespēja - mēģināt jautājumu, kurš būs nākamais prezidents, atrisināt jau tajā pašā dienā, nobalsojot par pretendentu, kurš no viņu viedokļa ir suboptimāls, bet vienlaikus nav arī katastrofāls.
Un tā nav iešana pret principiem?
Nē, es nedomāju, ka tā ir iešana pret principiem. Mēs taču arī nepanākam dzīvē visu, ko gribam. Mums ir jārēķinās ar citiem cilvēkiem vai fona apstākļiem. Var jau iecirsties un palikt pie kādas vienas noteiktas nostājas, bet tik un tā situācija ir jāvērtē plašākā kontekstā - kas notiek, ja palieku pie iepriekšējās izvēles un citu nepieņemu, vai tas ļauj sasniegt labāku rezultātu, vai to atbalstītu mani vēlētāji un tā tālāk.
Atskatoties uz aizvadītajām vēlēšanām - cik lietderīgas bija priekšvēlēšanu kampaņas, kas tika rīkotas diviem no četriem pretendentiem uz valsts augstāko amatu? Jo īpaši ņemot vērā, ka Valsts prezidentu ievēlē nevis tauta, kas tika uzrunāta kultūras namos vai caur internetu, bet gan deputāti.
Ņemot vērā to, cik Latvijas sabiedrība kopumā ir maz ieinteresēta un līdz ar to maz informēta par notiekošo valstī, cik brīžiem pliekani, banāli priekšstati valda par norisēm politikā, es domāju, ka šādas kampaņas - un vēl jo vairāk mediju rīkotās publiskās debates un kandidātu iztaujāšanas - ir ļoti būtiskas. Kā katras vēlēšanas, arī šīs veic sabiedrības izglītošanas funkcijas. Tas ir noderīgi sabiedrībai kopumā.
Vai līdz ar šīm kampaņām nenotika arī sabiedrības maldināšana? Proti, daļai cilvēku radās iespaids, ka dažādos balsojumos visvairāk punktu ieguvušajiem ir vislielākās izredzes, kaut politikā pārsvarā gadījumu tā nav.
Par to jau arī ir šis stāsts - tāds iespaids veidojās tiem cilvēkiem, kas ļoti slikti orientējas politikā un Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtībā. Jādomā, ka diskusijas, kampaņas, daudzās publikācijas vienai daļai cilvēku palīdzēja labāk to visu saprast.
Un kā vērtējat tās debates, kas notika Saeimā vēlēšanu dienā pirms balsojumiem? Vesela virkne politiķu uzstājās ar kvēlām runām, mudinot kolēģus atbalstīt savu kandidātu, turklāt labi zinot, ka visi jau izlēmuši, kā balsot.
Es domāju, ka tās nevaram saukt par debatēm. Drīzāk...
Pašprezentācijas?
Pašprezentācija bija Mārtiņam Bondaram, kurš vienīgais no kandidātiem tobrīd kāpa tribīnē. Pārējās bija sava veida... angliski to sauc par endorsements - publisks vēstījums par atbalstu kandidāta ievēlēšanai. Tās bija atbalsta runas, lai īsi un konkrēti pateiktu, kāpēc šis kandidāts ir labs.