Izstudējis Baltimoras Pībodija institūtā un strādājis ar Baltimoras simfonisko orķestri, viņš ar panākumiem jau diriģējis gan Atlantas, gan Štutgartes un Lucernas simfoniskos orķestrus, spoži piesakot sevi gan ASV, gan Eiropā. Un ne tikai. Šā gada pavasarī viņš Austrālijā Sidnejas operā diriģēja YouTube simfonisko orķestri, maijā pirmoreiz uzstājās Londonas Karaliskajā festivālu zālē un jau pirmajos mēģinājumos Rīgā pārsteidza Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķus ar neparastu muzicēšanas atdevi un plastiskām diriģenta rokām. Tās viņš liks lietā, atskaņojot A. Dvoržāka kaislīgās Slāvu dejas, svītu no P. Čaikovska baleta Riekstkodis, Eitora Villa-Lobosa Brazīlijas bahiānas, Kamila Sensānsa, Kloda Debisī un Alberto Džinastera mūziku. Sarunā ar jauniņo diriģentu pārsteidz viņa vecumam negaidīti nopietnie, izsvērtie spriedumi, zināšanas, izpratne, radošā pārliecība un godīga mūziķa atklātība.
Tomēr - kā iespējams tik agri izvērst diriģenta pasaules karjeru?
«Manuprāt, vissvarīgākais ir tas, ka mūziku un diriģēšanu esmu mācījies vairāk nekā pusi no savas līdzšinējās dzīves un ļoti mīlu orķestra muzicēšanu. Es vēl esmu diezgan jauns, taču sāku apgūt diriģēšanu jau sešu gadu vecumā, domāju, ka tagad pienācis īstais laiks, kad varu jau ko dot orķestriem. Uzskata, ka diriģentam jābūt ļoti nobriedušam. Tomēr, ja gaida un briest pārāk ilgi, tikmēr var pazaudēt muzicēšanas dzīvo jaunības garu, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgs. Un vēl es domāju, ja sākšu tagad, man būs vairāk laika uzkrāt pieredzi līdz brīdim, kad kļūšu vecs vīrs. Manuprāt, tās ir priekšrocības iepretim tiem, kuri sākuši vēlāk. Mana koncertdarbība kļūst arvien intensīvāka, taču es nekad negribētu ieslīgt rutīnā. Vēlos, lai visam, ko es daru, piemīt svaigums. Un es vēlos arī dzīvot, nevis visu laiku ziedot tikai partitūru studēšanai. Pusi no idejām muzicēšanai man dod pati dzīve. To saprast ir būtiski.
Karjeru paver arī holivudiskais jaunības kults?
Šodien arī profesionāli nesagatavotiem diriģentiem ir ļoti viegli izvirzīties pa karjeras kāpnēm: pietiek, ja labi izskaties un graciozi, skaisti kustini rokas. Bet tas nav mans ceļš. Es vēlos iedziļināties pa īstam. Vēlos muzicēt. Spēlēju arī klavieres. Spēlēju ar tām simfoniskās partitūras, jo tas ir - it kā tev desmit pirkstos būtu vesels orķestris.
Cik nozīmīgi ir, ka piedzimāt mūziķa diriģenta ģimenē?
Protams, tas bija nopietns iemesls, lai es kļūtu par mūziķi, tomēr mani neviens nekad nav spiedis muzicēt. Es to gribēju pats. Mans pirmais skolotājs bija tēvs diriģents Alehandro Rivass (arī Denveras Metro State simfoniskā orķestra muzikālais vadītājs - red.). Viņš joprojām ir mans galvenais skolotājs. Izmantojot svētku brīvdienas, uz Rīgu atbraucām visa ģimene: ne tikai tēvs, bet arī mamma un manas desmit gadu vecās māsās dvīnes, kuras abas mācās spēlēt čellu. Amerikā diriģēšanu universitātēs var mācīties tikai maģistrantūrā. Pībodija institūts mani uzaicināja, un tā es bez bakalaura grāda «lēcu» uzreiz uz maģistru.
Venecuēla valsts līmenī ir slavena ar jauniešu orķestru muzicēšanas kustību.
Mani neizaudzināja slavenā Venecuēlas mūzikas izglītošanas sistēma, jo izaugu ASV. Taču es to apbrīnoju, jo, patiecoties masveidīgajai jauniešu un bērnu orķestru muzicēšanas kustībai visā valstī, Venecuēlā atšķirībā no pārējās mūsdienu pasaules klasiskās, simfoniskās mūzikas koncertu publikā tagad ir daudz jauniešu. Tur nav sajūtas, ka mūzikas mīlestība mirst, iznīkst. Tikai ne Venecuēlā! Kaut arī esmu izaudzis ASV, manī bez šaubām rit venecuēlieša asinis, sirdī, temperamentā un raksturā joprojām esmu un jūtos dienvidamerikānis.
Kāds īsti ir tipiskais venecuēlietis?
Laimīgs un optimistisks. Venecuēla ir zeme, kas, salīdzinot ar citām latīņamerikāņu zemēm, ilgi nav cietusi no postošiem kariem vai diktatūras. Tā ir miermīlīga un laimīga zeme. Te ir okeāna pludmale, vienmēr spīd saule un vienmēr ir silts. Pat ja valda nabadzība, cilvēki jūtas laimīgi, jo trūcīga dzīve saules pielietā siltumā ir pavisam kas cits nekā aukstā ziemeļu zemē, kur tā cilvēkus dara nomāktus un drūmus. Venecuēlā cilvēki dzīvo tik skaistas, bagātīgas dabas lokā, priecājas par savu priekpilno mūziku, dejām, tradīciju, valodu. Arī veci cilvēki ir prieka pilni. Tas viss dara Venecuēlu par ļoti optimistisku zemi. Es arī esmu ļoti optimistisks, mani nemoka nostaļģija vai melanholija. Es neskumstu. Man patīk būt dzīves uguns pilnam. Un Venecuēla man devusi nepārejošo mūzikas mīlestību, enerģiju un mīlestību uz daudzkrāsainību.
Koncerts