Galvenais, ko Komisijai izdevies panākt sarunās ar Padomi - piekrišana izveidot ārkārtas apstākļu rezervi līdz pat 0,03% apmērā no ES nacionālā kopienākuma. Tā būtu izmantojama kā pēdējās iespējas instruments reaģēšanai neparedzētos apstākļos. «Mēs atzinīgi vērtējam to kā būtisku soli uz priekšu,» uzskata komisārs.
Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozo nosūtījis vēstuli Eiropas Parlamenta un Padomes priekšsēdētājiem, aicinot Parlamentu un Padomi izstrādāt kārtību attiecībā uz sadarbību nākotnes budžeta jautājumos, kā tas paredzēts Lisabonas līgumā - tas nozīmē kopīgu darbu pie nākamās daudzgadu finanšu shēmas. Ž. M. Barrozo šajā kontekstā runā arī par Eiropas pievienotās vērtības nodokļa ieviešanu, lai ar šiem līdzekļiem varētu finansēt tos ES jaunos projektus, kas izriet no Lisabonas līguma. EK priekšsēdētājs uzsver: «Šis nodoklis ir Komisijas turpmāko priekšlikumu stūrakmens.»
Taču ES nākamā gada budžeta kompromisa sarunas «iestrēga» ne tik daudz skaitļu, cik politisko principu dēļ. Pēc tam, kad EP pieņēma kompromisa lēmumu, atsakoties no ambīcijām palielināt 2011. gada budžetu par 5%, bet samierinoties ar Eiropadomes piedāvātajiem 2,9%, vairākas valstis kategoriski iebilda pret politiskajām prasībām, uz kurām pastāvēja Eiroparlaments. Tās bija - budžeta fleksibilitāte, 2011. gada budžeta sasaiste ar ilgtermiņa finanšu perspektīvām un EP un Eiropadomei politiski saistoša dokumenta pieņemšana. Sākotnēji to valstu skaitā, kas atteicās no šīs «politiskās piekabes», bija arī Latvija. Tomēr tā EP piedāvājumu galu galā pieņēma. Taču Lielbritānija, Zviedrija un Nīderlande tik kategoriski atteicās pat uzsākt sarunas par «politisko paketi», ka ar šo demaršu viss arī beidzās, kompromiss panākts netika.
Pagājušās nedēļas vidū Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, kurā uzsvēra savas politiskās prasības. EP deputāts Ivars Godmanis (LPP/LC), kurš Eiropas Parlamentā darbojas Budžeta komitejā un Samierināšanas komitejā kopā ar pārējiem 27 deputātiem pārstāv EP pārrunās ar Padomi, ir gandarīts, ka rezolūcija atbalstīta ar vairākumu. Prasības, kuras Eiropas Parlaments izvirza politiskajā paketē, neparedz esošo nolīgumu nosacījumu maiņu, kā arī nesniedz konkrētus vērtējumus par resursu avotiem, iespējamām nepieciešamajām summām un ES finanšu politiku nākotnē, uzsver I. Godmanis.