Bērnības traumas, mātes traģiskais liktenis un tēva neuzticība, sāpīga psihoanalīze un freidisma šķautnes - šīm tēmām Luīze Buržuā palika uzticīga visu mūžu. Viņa darbojās visos medijos, izņemot videomākslu. «Sāpes ir mans lauks. Sāpju klātbūtni nedrīkst noliegt. Es nepiedāvāju ne zāles, ne attaisnojumu. Vēlos piešķirt jēgu un formu frustrācijām un mokām.» Mākslinieces agrīnās skulptūras ir Džakometi un Brinkuši iedvesmotas. Vēlāk tapušās instalācijas, kas veidotas kā istabas un buduāri, kuros iekodētas lietu un cilvēku atmiņas un noslēpumi, ir briesmu pilnas kā Frānsisa Bēkona gleznas. Izvarotas cerības, sakropļotas dzīves, nāvējoši slimīgas, asiņojošas refleksijas, dvēseles un ķermeņa rētas iemūžinātas Luīzes Buržuā darbos. Tajos dominē izaicinošas organiskas formas - falliski vaginālas, pārdabiski modificētas, abstrakti figuratīvas.
«Pēc Luīzes Buržuā nāves amerikāņu un Eiropas māksla ir zaudējusi ne tikai ietekmīgu mākslinieku, bet arī posmu, kas savienoja XXI gadsimta mākslu ar Parīzes belle epoque, kubismu, simbolismu, sirreālismu, abstrakto ekspresionismu un visu, kas bija pēc tam,» raksta The Guardian mākslas kritiķis Adriens Sērls.
Mākslinieces skulptūras aizrauj elpu un nogāž no kājām. Spožākie piemēri - gigantisks lateksa falls, kas karājas uz miesnieka āķa (skulptūra Fillette/Meitenīte, 1968), un instalācija The Destruction of the Father/Tēva iznīcināšana (1974). Tajā atveidots ģimenes pusdienu galds, pie kura bērni uzbrūk savam vardarbīgajam tēvam. Šī instalācija ir šausmu pilns sapnis: dramatiski izgaismota ala, kuru apdzīvo cilvēki - sēnes, cilvēki - monstrozi augoņi. «Spēks un vara iedveš manī bailes. Dzīvē es identificējos ar upuri. Tieši tāpēc es pievērsos mākslai,» sacīja Luīze Buržuā.
Viņa dzimusi Parīzē 1911. gada 25. decembrī. Jaunībā strādājusi ģimenei piederošajā antīko tekstilizstrādājumu restaurācijas darbnīcā (tekstils, drēbju lelles un izšuvumi veido lielu Luīzes Buržuā atstātā mantojuma daļu). Sorbonnas universitātē studējusi matemātiku («Ģeometrija man ļāva sasniegt prāta mieru. Man ir svarīga matemātikas disciplīnu stabilitāte. Šos noteikumus nekas nespēj mainīt.»). 1938. gadā pēc kāzām ar primitīvās mākslas pētnieku amerikāni Robertu Goldvoteru pārcēlusies uz dzīvi Ņujorkā. 1955. gadā ieguvusi ASV pilsonību («Esmu amerikāņu māksliniece.»). 1966. gadā piedalījusies mākslas vēsturē nozīmīgajā grupas izstādē Ekscentriskā abstrakcija Ņujorkā.
Māksliniecei ir bijušas vairākas personālizstādes, taču ļoti ilgus gadus Luīze Buržuā pavadījusi ārpus mākslas tirgus «radaru» darbības zonas («Es varēju mierīgi strādāt, man nekas netraucēja.»). 1982. gadā viņa kļuvusi par pirmo sievieti, kura tikusi pagodināta ar retrospektīvu Modernās mākslas muzejā MoMA Ņujorkā. 1993. gadā pārstāvējusi ASV Venēcijas mākslas biennālē. Dzīves beidzamo posmu Luīze Buržuā pavadījusi mākslas superzvaigznes statusā. Viņas zirnekļi un instalācijas 2000. gadā iesvētīja jaunatklāto muzeju Tate Modern. Instalācijas kambarīšos un plauktiņos autore rūpīgi arhivējusi savas atmiņas. Dzīves beigās Luīze Buržuā izteikusies poētiski un ļoti konkrēti: «Manas atmiņas ir kožu saēstas.»