Dzimšanas dienā aizbrauc
Tieši Jāņa četru gadu dzimšanas dienā tēvs Staņislavs uzsēdināja dēlu velosipēdam uz stangas un devās septiņdesmit kilometru garā ceļā pie drauga. Pie kādas lauku mājas abiem uzbruka divi suņi. Zēnam sakoda kāju, un viņš nokļuva Cēsu slimnīcā. Tur ārsts konstatēja, ka bērna ķermeni klāj arī zilumi, ko visdrīzāk izraisījusi vecāku vardarbība. Policijas ziņojums ar Jāņa miesas bojājumu fotogrāfijām tika nosūtīts Madonas bāriņtiesai, kas no ģimenes nekavējoši izņēma vēl trīs bērnus vecumā no deviņiem līdz diviem gadiem. Sešpadsmit un četrpadsmit gadus vecos dēlus atstāja mājās. Madonas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Ineta Stasjule spriež, ka, iespējams, Jāņa dzimšanas dienā starp māti Olgu un tēvu Staņislavu bija izcēlies strīds. Un tieši tādēļ tēvs, paņemot jubilāru, bija devies prom. I. Stasjule piebilst, ka Staņislavs izmeklētājiem esot parādījis vadu, ar kuru māte puisēnu bija situsi, tādā veidā domājot atradināt viņu no kādas ligas. Vēlāk Staņislavs savu liecību mainījis. Mātei tiesa piesprieda piespiedu darbu. I. Stasjule atceras, ka bērnu izņemšanas dienā, apskatot vasaras drēbītēs tērpto Jāņa divgadīgo brāli un divas desmit un vienpadsmit gadus vecās māsas, vardarbības pēdas nemanīja. Krīzes centrā psihologs gan konstatēja, ka ģimenē bērni ir pārcietuši emocionālo vardarbību. «Varbūt kādreiz ar plaukstu bija uzšauts, bet nebija tik traki,» saka I. Stasjule. Viņa uzsver, ka nākamajā dienā, kad ģimenei tika atvests rakstisks paziņojums par bērnu izņemšanu, vecākie dēli metušies māti aizstāvēt. «Sevišķi viņi pārmeta to, ka aizvedām jaunāko divus gadus veco puisēnu, kas piedzima 2009. gadā,» stāsta Ineta Stasjule. Jāpiebilst, ka bērnu izņemšana šajā ģimenē jau bija piedzīvota 2006. gadā. Tolaik, dzīvojot Rīgā, Olga un Staņislavs dzēra. Reiz, kad pa Matīsa ielu klīstam tika atrasta viņu četrgadīgā meita, no ģimenes tika izņemti visi pieci tolaik esošie bērni, ieskaitot pusgadu veco Jāni.
Cenšoties mainīt dzīvi, no bērnu audzināšanas atstādinātais pāris pārcēlās uz laukiem. Tur izdevās nostabilizēties. Jaunajā dzīves vietā bērnus Olgai un Staņislavam atdeva. «Taču tieši tajā vecumā, kad veidojas ciešākais kontakts starp vecākiem un bērnu, Jānis no ģimenes bija prom,» secina bāriņtiesas priekšsēdētāja. Tāpēc viņu neizbrīna, ka krīzes situācijā 2011. gada vasarā Olga piekrita trešā dēla adopcijai. Pēc ārstēšanās no suņa koduma un atlabšanas rehabilitācijas centrā Valdardze Jānis nokļuva Ilmas un Māra audžuģimenē arī kādā lauku ciemā Madonas pusē. I. Stasjule stāsta, ka audžuvecāku gādībā novājējušais un nomāktais zēns ātri atkopies.
Kā bez zemes zem kājām
Četru dzīvokļu māja, kurā mīt Olgas un Staņislava ģimene, atrodas aptuveni trīs kilometrus no pagasta centra. Istabās valda kārtība. Bērni ir pieklājīgi, nejaucas pieaugušo sarunās. Māte ar mīļu šķelmību saka, ka katram esot savs raksturs un arī «odziņas». Pirmklasnieks Jānis, kas ģimenē atgriezās pirms dažiem mēnešiem, sēž pie galda, raksta un zīmē.
Atceroties desmit mēnešus ilgušo Madonas rajona tiesu par Jāņa aizgādības tiesībām, Olga stāsta: «Tiesnese man jautāja, vai es jūtos vainīga. Atbildēju, ka daļēji vainīga nejūtos.» Māte uzskaita vairākas epizodes, kad bāriņtiesas darbinieki nav rīkojušies, viņasprāt, pietiekami iejūtīgi. Savukārt bāriņtiesas priekšsēdētājai I. Stasjulei radies iespaids, ka tiesnese Gunta Rezgoriņa procesa gaitā gandrīz vai pierunājusi Olgu kopt saskarsmi ar audžuģimenē nonākušo dēlu un galu galā ņemt viņu atpakaļ. «Ja jūs piecus savus bērnus varat audzināt, tad kāpēc sesto ne?!» jautājusi G. Rezgoriņa. Vēlāk Olga pagastā esot teikusi, ka tiesnese viņai «ielikusi smadzenes». Sarunā ar Dienu sieviete uzsver, ka divas reizes mūžā piedzīvotā bērnu izņemšana no ģimenes viņai bijusi kā zemes zaudēšana zem kājām. Bērnu dēļ Olga esot atmetusi dzeršanu. Māte vēlas, lai ar viņas ģimeni notikušais būtu brīdinājums citiem par to, kas var notikt, ja cilvēks nokļūst alkohola atkarībā. Bāriņtiesas priekšsēdētāja uzskata, ka Olga sevis pilnveidošanā ir izdarījusi ļoti daudz. Tomēr I. Stasjuli neatstāj bažas, ka kādās «sausajās paģirās» varētu gadīties, ka grēkāzis atkal būs ģimenē atgrieztais Jānis. Jāpiebilst, ka pamatskolā, kur mācās Olgas un Staņislava jaunākie bērni, ģimeni vērtē labi.
Atpakaļ neņemtu
Kad augustā Madonas rajona tiesā nolasīja Jāņa adopciju noliedzošo spriedumu, audžumāte Ilma raudāja. Divos gados starp zēnu un audžuvecākiem bija izveidojušās tuvas attiecības. Tagad Ilma gan saka - ja Jānis savā ģimenē atkal kļūtu apdraudēts, viņa zēnu atpakaļ neņemtu. Pēc pārdzīvojuma agrākā audžudēla septītajā dzimšanas dienā Ilma nevēlas saistīties ar Olgu. Toreiz audžuvecāki ar torti un puķēm bāriņtiesas pārstāves pavadībā ieradās ciemos. Olga tajā brīdī bija izgājusi, bet atgriezusies ciemiņus rupji izraidīja. Šajā audžuģimenē aug četri pieņemtie bērni, atdotā Jāņa vietā divi dēli ir pienākuši klāt.
Atbildīgo instanču domāšanā un arī minētās tiesneses attieksmē valda uzskats, ka bioloģiskie vecāki vienmēr ir svarīgākie un pat labākie bērna dzīvē, situāciju komentē fonda Zvannieku mājas pārstāve Sandra Cālīte-Dzenīte: «Bieži netiek izvērtētas bērna primārās vajadzības pēc drošības, cieņas, tuvības, siltuma, kādu rakstā minētais Jānis izjuta, divus gadus dzīvojot audžuģimenē. Turpretī pie īstajiem vecākiem viņš līdz piecu gadu vecumam bija dzīvojis tikai nepilnu traumatisku gadu,» uzskata S. Cālīte-Dzenīte.