Viņi nav ne psihologi, ne ģimenes terapeiti, bet jauna kristīga ģimene, kas brīvprātīgi uzņēmusies veltīt pūles un laiku, lai palīdzētu citiem pāriem pārvarēt krīzes situācijas ģimenē. Laulāto tikšanās kustība radās pagājušā gadsimta 70. gados Polijā. Latvijā Katoļu baznīcas paspārnē tā darbojas kopš 1994. gada, taču tajā piedalīties tiek aicināti pāri neatkarīgi no konfesionālās piederības, pat patālu no baznīcas stāvoši cilvēki, jo, kā uzsver Gerda, akcents tiek likts ne tik daudz uz baznīcas rituāliem, kā uz dialogu starp laulātajiem.
Pabūt divatā
Laulātie parasti satiekoties nedēļas nogalēs kādā viesu namā vai citā piemērotā mītnē, kur ir nodrošināta ēdināšana, katram pārim atsevišķa istabiņa, kur viņi var justies brīvi, bez sadzīves rūpēm. Tikšanos parasti vada kāds laulātais pāris un garīdznieks; rekolekciju programma parasti sākumā tiekot turēta noslēpumā, lai dalībniekiem būtu interesantāk.
«Mēs cits citu papildinām. Garīdznieks parasti stāsta par laulības sakramenta svētumu, par garīgo pusi, bet mēs neformāli dalāmies savā laulības dzīves pieredzē, neapejot nevienu jautājumu, kas ir būtisks kopdzīvē,» stāsta Gerda. «Pāriem nekas netiek uzspiests, piemēram, katru dienu ir svētā mise, taču tā nav obligāti jāapmeklē. Viņi var justies brīvi, viņiem nav jābaidās, ka tiks jelkādā veidā tirdīti, izprašņāti vai nosodīti.»
Jānis teic, ka pa šo rekolekciju laiku esot novērots - lielākās nesaskaņas ģimenēs rodas tieši no laika trūkuma, no tā, ka laulātajiem nav laika vienam ar otru mierīgi izrunāties. «Laulību visbiežāk šķeļ tādas ikdienišķas lietas kā nesaklāta gulta vai izmētātas zeķes, smagākas lietas, tādas kā neuzticība un alkoholisms gadās pat retāk. Viņi ir piemirsuši, kad pēdējo reizi ir teikuši viens otram, ka mīl. Katrs skrien savos darbos, vakarā pārguruši iemieg un neizrunā sasāpējušos jautājumus. Laulātie atbrauc uz šejieni, lai rastu laiku, ko veltīt viens otram, lai parunātu par tēmām, kuras gadiem nav apspriestas.»
Nolemj nešķirties
Gerda un Jānis ir vadījuši četras šādas rekolekcijas, katrā no tām ir piedalījušies astoņi līdz desmit pāri, kuru laulības stāžs esot no dažiem mēnešiem līdz pat dažiem desmitiem gadu. Piedalījušies esot gan pāri, kas noslēguši laulības baznīcā, gan tie, kuri to vēl nav izdarījuši. Nereti uz rekolekcijām, draugu vai paziņu mudināti vai nejauši atraduši informāciju internetā, atbraucot pāri, kuriem radušās nopietnas savstarpējas nesaskaņas. Gadās pat tādi, kuri jau bijuši uz šķiršanās sliekšņa, taču pēc ilgstošām sarunām tomēr nolemj palikt kopā. Gerda un Jānis neslēpj, ka tas viņiem esot gan liels prieks, gan arī atbildība. Viņi cenšas uzturēt kontaktus ar šīm ģimenēm arī turpmāk, sarakstīties, sazināties caur draugiem.lv. Divus mēnešus pēc rekolekcijām tiekot sarīkota vēl viena tikšanās, lai pārrunātu, kas pa šo laiku ir mainījies.
Gerda pasmaida un piebilst, ka šīs tikšanās viņiem liekot ar lielāku atbildību izturēties arī pret savām attiecībām, jo nevar rādīt piemēru citiem, ja paši neprot rast sapratni.
Mīlestību atrod baznīcā
Vogulu ģimenes dzīves stāžs ir seši gadi, dēlēnam Dāvidam jau divarpus. «Kur mēs viens otru satikām? Baznīcā!» smejas Gerda.
«Vispār jau tas bija mistiski,» kautrīgi pasmaida Jānis. «Mēs gadu darbojāmies kopā kristīgo jauniešu organizācijā Gaismas taka, gājām svētceļojumos uz Aglonu, taču nekādas draudzības mūsu starpā nebija. Tad pēkšņi notika kaut kas neizprotams. Mises laikā baznīcā Gerda gāja man garām baltajā procesijas kleitiņā, un tad man pēkšņi kaut kāda iekšējā balss teica: tur nāk tava nākamā sieva. Es sākumā tam tā kā neticēju, Gerdai vēl toreiz pat nebija 18 gadu, bet es esmu piecus gadus vecāks. Tagad zinām, ka arī Gerda tajā laikā arī jutusi kaut ko līdzīgu. Pēc tam pagāja vēl daži mēneši; bija Jāņi, mana vārdadiena, tos svinējām vairāki jaunieši kopā, pēc tam es Gerdu aizvedu mājās. Viņa izkāpa no mašīnas, lecošās saules stari rotājās bērza zaros. Viņa atskatījās, pamāja man ar roku, viņas mati plīvoja vējā, un tad es atcerējos kādu ļoti senu sapni: šalcošs bērzs, man ar roku māj gaišmataina sieviete. Un es tik tiešām sapratu, ka Gerda ir man Dieva novēlēta. Sākām draudzēties un pēc gada salaulājāmies.»
Jānis strādā Rēzeknes 14. arodvidusskolā par pasniedzēju un projektu vadītāju, kopā ar dvīņubrāli Māri turpina sava tēva, pazīstamā Latgales podnieka Voldemāra Vogula iesākto darbu; abi ir talantīgi keramiķi. Gerda šogad beigs studijas Rēzeknes Augstskolā. «Kad laulājāmies, es vēl nebiju beigusi vidusskolu, bet bīskaps Jānim lika apsolīt, ka Jānis mani izskolos. Viņš šo solījumu ir pildījis,» smejas Gerda.