Runājot ar dūlu Lindu Vītumu, pēkšņi atausa atmiņā - tā jūtas sieviete, kad dzimst mazulis! Manuprāt, ir liela veiksme ko tādu sevī atklāt, un, tā kā bērna dzimšana nav process, kas atgadās ik pārdienas, bet gan labi ja reizes divas, varbūt arī trīs dzīvē, ir svarīgi, lai šis notikums būtu maksimāli pozitīvs. Tāpēc uz veiksmi var paļauties, taču labi, ja līdzās ir pieredzējis un zinošs cilvēks, kā padoms var palīdzēt.
«Dūlošana ir bijis arī manis pašas ceļojums pie sevis kā mammas maniem trīs bērniem - Paulai (10 gadi), Akselam (9 gadi) un Ullai (3 gadi),» MiniDienai atklāj dūla Linda Vītuma un dalās savā pieredzē par dūlas pienākumiem.
Kas ir dūla, un ko dūla dara?
Dūla ir sieviete, kas sniedz nemedicīnisku atbalstu citai sievietei grūtniecības laikā, dzemdībās un pēc dzemdībām. Dūla ir līdzās sievietei, kad viņa piedzimst par mammu. Dūlas uzmanība, enerģija un zināšanas ir avots, no kura grūtniece var smelties iedrošinājumu, spēku un pārliecību par savu spēju iznēsāt mazuli un laist viņu pasaulē tieši tādā veidā, kādā topošā māmiņa to ir izvēlējusies. Dūla stiprina sievietes pārliecību par viņas spēkiem grūtniecības laikā, dāvā nedalītu un nepārtrauktu atbalstu dzemdību laikā un iedrošina mammu viņas pirmajos mirkļos kopā ar jaundzimušo mazuli. Dūlas atbalsts var būt saruna, tie var būt pieskārieni, un tā var būt arī pavisam praktiska palīdzība, piemēram, mājas darbos. Tomēr dūlas sniegtajam atbalstam ir divas iezīmes, pēc kurām to atpazīsiet: pirmā - dūlas atbalsts ir nemedicīnisks; otrā - dzemdībās dūla sniedz nepārtrauktu atbalstu, esot kopā ar sievieti no dzemdību sākuma līdz pat brīdim, kad mamma ir pavadījusi jau vairākas stundas kopā ar jaundzimušo mazuli.
Šķiet, ka pēdējā laikā pārsvarā vienmēr dzemdībās klāt ir arī mazuļa tētis. Kāpēc ģimenei vajag vēl arī dūlas palīdzību?
Jau vairāk nekā 10 gadus ik gadu tiek apkopoti dati, kas apliecina, ka nepārtraukts atbalsts sievietei dzemdībās uzlabo dzemdību rezultātus, kā arī sievietes un bērna veselības rādītājus. 2012. gada 17. oktobrī publicētajā Kokrena datu bāzes pētījumu pārskatā atkārtoti tiek secināts, ka nepārtrauktam atbalstam dzemdību laikā ir vērā ņemama pozitīva medicīniska ietekme uz sievietes un bērna veselības rādītājiem un šim atbalstam nav negatīvu blakņu. Ikvienai sievietei būtu jābūt iespējai saņemt nepārtrauktu atbalstu dzemdību laikā, bet tētis pats mēdz būt apjucis un nevar prasīt no viņa visu prast un zināt!
Kā kļūt par dūlu?
Dūlas Latvijā mācās trīs gadus. Pirmajā gadā sadarbībā ar ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centru Līna tiek apgūta psiholoģija grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību laikā. Otrajā gadā sadarbībā ar ģimeņu veselības centru Stārķa ligzda dūlas apgūst zināšanas par grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību fizioloģiju. Savukārt trešais mācību gads ir veltīts dūlu nemedicīnisko prasmju apgūšanai sadarbībā ar dažādu nozaru speciālistiem, gūstot ieskatu tādās prasmēs kā tauriņpieskārieni, rebozo lakata izmantošana, aromterapija, Baha ziedi, meditācija, pēcdzemdību masāža.
Kā tu nolēmi kļūt par dūlu, un kad tas bija?
Laikā pirms 8-10 gadiem, kad dzima mani vecākie bērni, sajutu, ka līdzās mūzikai un filozofijai, ko tajā laikā mācījos, līdzās informācijas tehnoloģijām, kas bija mans maizes darbs, manī ir parādījusies neatgriezeniska vēlme iedziļināties tajā, kā piedzimst bērni un kā piedzimst viņu mammas. Gandrīz vienlaikus manī radās doma mācīties par vecmāti un dūlu. Gandrīz vienlaikus to sāku arī darīt. Un daru vēl līdz šim - pamīšus, lēnām, bez steigas. Dūloju kopš 2008. gada. Varētu teikt, ka es un sievietes, kuras izvēlas mani kā dūlu, esam dūlošanas maratonistes, dodot priekšroku ilgstošai un ciešai sadarbībai grūtniecības laikā. Dūlošanas atbalsts, ko sniedzu, ir ļoti dažāds - atbalstu sievietes, kuras gaida mazuli, atbalstu tētus, kas sper pirmos soļus, veidojot attiecības ar savu bērnu, atbalstu sievietes, kuras ir apņēmības pilnas dzemdēt pēc ķeizargrieziena, laist pasaulē mazuli ar dupsi pa priekšu vai vēlas zīdīt savus priekšlaikus dzimušos bērnus, sniedzu atbalstu sievietēm, kuras piedzīvo bērniņa zaudējumu, grūtniecības pārtraukšanu. Ģimeņu skaits, ar kurām kopā esmu piedzīvojusi daudzos atšķirīgos veidus un notikumus, kas saistīti ar to, kā dzimst mazuļi un viņu mammas, ir mērāms vairākos desmitos.
Ar kādām īpašībām un prasmēm jābūt apveltītai dūlai?
Ir dzirdēts, ka eksistē beznosacījumu mīlestība. Tā ir mīlestība, ko mammas izjūt pret saviem bērniem. Ir dzirdēts, ka dūlošana ir mammas mammošana. Tomēr tā var nebūt beznosacījumu mīlestība, ko dūla piedzīvo, dūlojot mammu. Es teiktu, lai būtu par dūlu, ir jāspēj piedzīvot beznosacījumu pieņemšanu - tā ir spēja būt līdzās sievietei un atbalstīt viņu neatkarīgi no tā, kādu ceļu sieviete izraudzījusies, lai sastaptos ar savu mazuli, lai arī kāds būtu tieši viņas izvēlētais veids, kā dzimt un būt par mammu.
Ir teiciens, ka cāļus skaita rudenī. Kā ir ar bēbīšiem - dzimst vairāk attiecīgos mēnešus pēc Jāņiem un Valentīndienas vai arī vecāki plāno savas ģimenes prātīgi, ne stihiski?
Esmu visnotaļ īstena 21. gadsimta sieviete - ātra, pārņemta ar plānošanu, nepacietīga, ar grūtībām būt šeit un tagad. Tomēr ir kāda nodarbe manā dzīvē, kurā piedzīvoju, kā apstājas laiks, kurā piedzīvoju, ka sirds spēj domāt, kurā ar katru savu šūnu esmu šeit un tagad. Tas ir laiks, kad dūloju. Tāpēc nevarēšu pateikt, kad bērni dzimst vairāk - pēc Jāņiem vai Valentīndienas, prātīgi vai stihiski. Man ir sajūta, ka bērni vienmēr dzimst īstajā laikā - gan tie, kas to dara mājās, gan tie, kuri dzimst stacionārā, gan tie, kas dzimst pa dabiskiem dzemdību ceļiem, gan tie, kuri šai pasaulē ienāk ar ķeizargrieziena palīdzību.
Mazuļa sagaidīšana ir milzīgs emocionāls notikums. Kā ir dūlai - vai saglabājas attiecības ar ģimeni un mazuli arī turpmāk viņa dzīves gaitā?
Īsi pēc bērna piedzimšanas mātes organismā ļoti strauji palielinās mīlestības hormona oksitocīna daudzums. Tas ir hormons, pateicoties kuram mēs spējam mīlēt, vēlamies veidot attiecības un piedzīvot tuvību. Tas ir hormons, kas aicina mammu iemīlēties savā mazulī. Varbūt pārsteidzošs šķitīs fakts, ka oksitocīna daudzuma palielināšanās organismā ir novērojama ikvienam, kas ir bijis līdzās bērna piedzimšanas brīdī. Tas ir kā apliecinājums tam, ka mazuļa sagaidīšana ir milzīgs emocionāls notikums arī tiem, kas ir līdzās, - tik milzīgs, ka mainās pat iekšējā vide mūsu organismā, aicinot mūs piedzīvot tuvību un mīļumu.
Līdzīgi kā satikšanās, arī atvadīšanās katrai sievietei un dūlai notiks atšķirīgi. Būs dūlas, kuras atvadīšanos no dūlojamās ģimenes piedzīvos, kad būs pagājušas vien pāris stundas pēc mazuļa piedzimšanas. Un būs dūlas, kurām būs iespēja redzēt, kā pirms gada dzimis mazulis sper pirmos soļus pretim savai mammai.
Kas, tavuprāt, ir skaistākā latviskā tradīcija par gaidībām un dzemdībām?
Dzīvošana saimē. Saime kā reāls, ķermenisks, vienmēr pieejams atbalsts ir tas, kas rada jaunajai māmiņai drošības izjūtu, sniedz mierinājumu un palīdzību, kad vien tas ir nepieciešams. Saimes izjūta ir tas, ko piedzīvojam, kad esam kādam līdzās - nepārtraukti un pieņemoši. Annas un Alda Zaulu mazulis piedzima īpaši - mazais bija sagrozījies tā, ka atradās ar dupsi pa priekšu, un bieži vien dzemdību nodaļās šādos gadījumos veic ķeizargriezienu vai arī pēc dzimšanas mazo ievieto inkubatorā. Anna vēlējās dabiskas dzemdības, būt kopā ar bērniņu viņa pirmajās stundās, un puika nāca pasaulē mājās. Viņai dzemdībās palīdzēja arī dūla, kas atbalstīja arī grūtniecības laikā. «Dzemdības mājās nebija pašmērķis, bet gan rūpīgi apsvērts lēmums, izsverot visus plusus un mīnusus. Man bija svarīgi sagatavoties ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Dūla a r mani daudz runāja, skaidroja emociju ietekmi uz dzemdību norisi, arī to, kāpēc mazuļi mēdz ieņemt tādu pozu, kā bija izdarījis mans puisītis. Palīdzēja arī praktiski - ar rebozo terapiju, Baha ziediem,» stāsta Anna. «Man ļoti svarīgi bija saprast savas iekšējās bailes, un dūla bija labs palīgs. Dzemdībās sievietes neatrisinātās emocionālās krīzes mēdz saasināties, traucēt veiksmīgu radību norisi, tāpēc man gribējās tās atrisināt laikus.» Dzemdībās bija klāt arī Aldis, kurš atzīst, ka viņam galvenais bijis - lai Anna justos labi. Pats atzīst, ka bijis gatavs atbalstīt emocionāli, bet viņš kā vīrietis sieviešu psiholoģiju nevarot izprast tik labi, kā to var otra sieviete. Toties viņš bija tas, kurš uzreiz varēja būt klāt un parūpēties par dēliņu. «Mana dūla bija mana māsa, un uzskatu, ka tas ir lieliski, ja šādā svarīgā brīdī var būt klāt ģimenes loceklis, kam ir pozitīva dzemdību pieredze un arī zināšanas,» ir pārliecināta Anna. «Vecmātes loma ir vadīt dzemdību fizisko pusi, protams, arī viņa sniedz atbalstu, taču dūla var veltīt nedalītu uzmanību tieši māmiņas labsajūtai, jo viņai nav jāraizējas par medicīniskiem jautājumiem.»