Diskusijās par Eiropas Savienības (ES) finansējumu nākamajā plānošanas periodā viens no sakarīgākajiem argumentiem sašutušo latvju nometnē ir šāds: dusmas aizdod ne tik daudz Latvijai atvēlēto summu lielums, cik tas, ka uz citām dalībvalstīm līdzekļu pietaupīšana atsauksies ne tik skarbi. Ja ir ekonomiski smagi laiki, virkne citu finansēšanas vajadzību, skaidrs, ka vēlmes jāsaskaņo ar iespējām, bet kāpēc baltiešiem tas jādara vairāk nekā citiem? Kur tad solidaritāte?
Aizplīvurotā atbildes loģika ir apmēram šāda: tiem, kuri no kopējā budžeta saņem vairāk, nekā tajā iemaksā, nav ko pīkstēt, jo donori, pirmkārt, domā par savām interesēm, jo viņi ir tie devēji. It kā loģiski. Tomēr tad vajag būt atklātiem līdz galam un teikt - dārgās saņēmējvalstis, tā nu gadījies, ka pārskatāmā nākotnē dalībvalstīm ES jāvadās pēc taktikas: «Glābjas, kas var! Katrs atbild tikai par sevi!» Attiecīgi - ņemot vērā, ka naudas samazinājumu jums diez vai kompensēs sirdi sildošā apziņa par piederību Eiropai kā tādai, mēs jums piedāvājam kaut ko vietā. Vai tā būtu lielāka neatkarība investīciju piesaistes mehānismu (t. sk. nodokļu likmju) jomā vai lielāka brīvība iekšējo atbalsta mehānismu veidošanā, vai brīvākas rokas ārējās tirdzniecības režīmā utt. Var sadzīvot arī ar pamāti, bet draņķīgi, ja tā liekulīgi smaida un nestāsta, kādus «pārsteigumus» gatavo. Eiropas tradīcijas sastāvdaļa (cerams) ir atklāta saruna un kompromiss.