Klusuma Jānis
Savu kritisko domāšanu un literārās dāvanas Kirkegors licis lietā, lai rosinātu cilvēkus nopietni domāt par kristietību - un, kas būtiski, nošķirt kristīgo ticību no filozofiskām sistēmām un ticējumu sakopojumiem. Viņa domāšanas centrā ir cilvēka individualitāte jeb atsevišķums un viņa izvēle. Par to arī vēstījums - par ticības tēvu Ābrahāmu un ticību.
Grāmatas ievadā autors - starp citu, arī viņa izvēlētais pseidonīms Johanness de Silentio jeb, kā norādīts latviešu izdevuma piezīmē, Klusuma Jānis ir apdomāšanas vērts - sagatavo lasītāju pārdzīvojumam, īsi pastāstot par grāmatas autoru un vienlaikus par tajā aplūkojamo galveno domu: «Tas vīrs nebija domātājs, viņš nejuta nekādu vajadzību tikt tālāk par ticību; viņam šķita, ka pats brīnišķīgākais būtu palikt atmiņā kā ticības tēvam, apskaužams liktenis - turēt to savā īpašumā, pat ja neviens par to nezinātu.» (16. lpp.)
Nākamajā daļā Kirkegors pievēršas trim versijām par Ābrahāma stāstu (I Moz. 22:1-2), raksturojot Ābrahāma dilemmu, kas, no vienkāršota teoloģiska skatpunkta raugoties, būtu - nepaklausīt Dievam (upurēt Īzāku un tādējādi pārkāpt bausli «Nenogalini») vai nepaklausīt Dievam (neupurēt Īzāku un neizpildīt Dieva personisko pavēli). Jā, paradoksāli, tomēr Ābrahāms izvēlējās rīkoties tā, ka tapis par ticības tēvu, kura darba priekšā grāmatas autors paklanās septiņdesmit reižu, vienlaikus apzinoties, ka pats uz šādu rīcību nav spējīgs (52. lpp.). Kirkegoru viscaur nodarbina šis paradokss - kas piešķir Ābrahāmam šo godu, kas viņu padara par «ticības bruņinieku», nevis pieskaita viņu parastam slepkavam?
Ticības kustība
Reflektējot par šo jautājumu, Kirkegors pamet lasītāja interpretācijai trīs problēmas - pirmā: «Vai pastāv kaut kas tāds kā teleoloģiski ētisks atcēlums?», otrā: «Vai pastāv absolūts pienākums pret Dievu?» un trešā: «Vai ir ētiski attaisnojams tas, ka Ābrahāms noklusēja savu darāmo no Sāras [sievas], no Ēliēzera [kalpa], no Īzāka?». Citiem vārdiem sakot - lasītājs saņem vienkāršu, taču vienlaikus necilvēcīgu uzdevumu - atbildēt [sev] uz jautājumu, kāds absurds slēpjas Ābrahāma ticībā, ka Īzāks tiks izglābts? Kāpēc Ābrahāma ticība tiek saistīta ar bailēm un trīsām? Kas ir «milzīgais paradokss», kas veido Ābrahāma dzīves nozīmīgumu, tās pamatvērtību? Un visbeidzot - kāpēc Ābrahāms Kirkegoram ir tik liels?
Ar šo triju problēmu izklāstu Kirkegors attīsta savu unikālo ticības jēdzienu, «ticības kustību», kam nosacīti varētu piešķirt trīs pakāpes: uzticēšanu/-os, bezgalīgu atkāpšanos un ticību. Šīs pakāpes viņš ilustrē, izmantodams analoģiju par jaunu bruņinieku, kas iemīlējies princesē un aptvēris, ka viņu mīlestība nav īstenojama. Viss dzīves saturs un tās jēga tiek koncentrēta uz vienu vēlēšanos (mīlestību/ticību). Taču paļāvīgais «vienmēr» izrādās neiespējams, un viņš veic mūžīgas atkāpšanās kustību, kas savukārt ietver sāpes, atsakoties no būtiskākā (Dievs bija apsolījis, ka Īzāks kļūs par Ābrahāma cilts turpinātāju un ciltstēvu; nu Visaugstais lauž savu solījumu).
Šis atteikums padara mīlestību (ticību) par bezgalīgu, un tā aizvien paliek jauna, - cilvēks «samierinās» ar savu eksistenci un kļūst par ētisku indivīdu jeb tādu, kura augstākais princips ir morāle un pienākumu izpilde. Taču tas nav ticīgais Kirkegora izpratnē - Ābrahāma stāsts taču nebeidzas ar uzdevuma godprātīgu izpildi, viņš nekļūst par slepkavu!
Viņa rīcība nav izvērtējama no universāla ētiska skatpunkta - ētiskais tiek «atcelts» kāda cita mērķa dēļ. Kas ir šis mērķis, kas veido paradoksu - pārkāpt Dieva gribu, lai to izpildītu?
Nekādā ziņā nepalieku mierā
Lūk, viena no iespējamām atbildēm, kas rodama Bailēs un trīsās, - atsevišķais. Būtiskākais ir nevis piederēt pie veseluma, bet gan atrasties attiecībās ar Dievu - tās ir attiecības, kurās kaislība ir visspēcīgākā un indivīds kļūst vislielākais. Ābrahāmu vada absolūts pienākums pret Dievu un vienlaikus - individuālas attiecības, kas liek ticēt (paradokss, jo ticība nav pierādāma) un rīkoties saskaņā ar Dieva gribu attiecībā uz viņa dzīvi. Tieši šī trešā pakāpe, ticība, ir pats sarežģītākais, jo tā sākas tur, kur domāšana (un cilvēciskā loģika) beidzas. Ja mīlētājam kāds sacītu, lai tas paliek mierā pie mīlestības, viņš taču atbildētu - «es nekādā ziņā nepalieku mierā, jo tajā ir visa mana dzīve». (174. lpp.) Šis ticības paradokss, nemitīga spēja atteikties, vienlaikus saglabājot, šis Ābrahāma «spogulis» ir Kirkegora refleksijas centrā kā ideāla (neiespējama?) ticīga indivīda iezīme. Paralēli viņš aplūko arīdzan estētiskās un ētiskās kategorijas, uzsverot to radīto absurdu un paradoksu, kas ticību spēj padarīt par ticību, augstāko cilvēcisko kaislību, nevis ekstātisku prieka mirkli vai tradicionālu iegriešanos baznīcā. Ticība Kirkegoram aptver pilnīgi visu, kas ir cilvēks, tā ietver sevī atteikšanos, šaubas, bailes un trīsas, neļaujot ieslīgt pašapmierinātā transā vai snaudā, bet piespiežot indivīdu palikt mūžīgā «kustībā». Tā ir visas cilvēka dzīves un eksistences paradokss, kas seko aiz bailēm un bezgalīgās atteikšanās, kurā cilvēkam beidzot iespējams tikt skaidrībā arī pašam ar savu mūžīgo derīgumu.