Islāma kaujinieku un dažādu noziedzīgu grupu aktivizēšanās Afganistānā apstiprinājusi pavasara iestāšanos šajā valstī un vēlreiz atgādinājusi par neatrisinātajām problēmām. Tā iespējams spriest pēc beidzamajā laikā saņemtajām ziņām par dažādiem uzbrukumiem afgāņu valdības spēkiem, no kuriem daži bijuši visai nopietni. Redzams, ka 12 gadu ilgajā misijā nav izdevies panākt galveno - izveidot situāciju, kas neradītu draudus cilvēka dzīvībai. Šī iemesla dēļ nav atbildes, kas notiks ar Rietumu atbalstīto Afganistānas valdību pēc NATO spēku izvešanas 2014. gadā. Un vēl globālāk - vai nemierīgā situācija nesaglabāsies vismaz vēl vienu desmitgadi? Šādam jautājumam ir pamats, jo Afganistānas centrālā valdība vairāk nekā desmit gados nav spējusi iemantot valsts lielākās daļas iedzīvotāju simpātijas un atbalstu. Ja prezidentam Hamīdam Karzajī tas būtu izdevies, islāma kaujinieki nebūtu uzskatāmi par draudu. Afganistāna ir izrādījusies par pārlieku cietu riekstu, un centieni nodrošināt mieru vēlreiz apstiprinājuši labi zināmo un vienkāršo atziņu, ka šo valsti vēsturē vēl nevienam ārzemju spēkam nav izdevies pakļaut. Nākas atzīt, ka tur notiekošais pakļaujas stingrai iekšējai loģikai, kas arī nosaka visu notikumu gaitu, un ārējiem spēkiem, lai cik stipri tie arī būtu, ir vienīgi zināma (pat visai svarīga), taču ne noteicoša loma.
Afganistānas problēmas nopietnību šķietami sākusi apzināties Krievija, kas jau paziņojusi par attiecību aktivizēšanu ar šo valsti. Nelabvēlīgas notikumu gaitas rezultātā nepatikšanas gaidāmas arī uz ziemeļiem no Afganistānas. Tur atrodas bijušās PSRS Vidusāzijas valstis, par kuru spējām pretoties islāma propagandas un, iespējams, reliģiski militārai ekspansijai, ņemot vērā to autoritāro varu un lielākās iedzīvotāju daļas nabadzīgo dzīvi, ir pamats šaubīties. Tieši tas izsaucis pamatotas bažas šo valstu sabiedrotajai NVS saimē Krievijai, kas nepatikšanu izplešanās gadījumā ar islāma radikālismu saskartos daudz tuvāk pie savām dienvidu robežām. Ņemot vērā, ka skatījums uz Afganistānas problēmām Rietumiem un Maskavai ir līdzīgs, šai valstij vispirms nepieciešama drošība un stabilitāte, bet nākotnē būtu ieteicama vēl lielāka sadarbība. Jāņem vērā, ka Afganistāna aprij ievērojamus līdzekļus, to zina gan Rietumos, gan Krievijā, un tam vajadzētu kļūt par vienu no svarīgākajiem argumentiem kopīgas darbības plānošanai. Viena no galvenajām problēmām uz ziemeļiem no Afganistānas ir narkotranzīts no šīs valsts, kas uzskatāms par nopietnu destabilizējošu spēku. Grūti pateikt, vai Maskava un tās satelīti Vidusāzijas valstīs spēj pārtraukt noziedzīgo biznesu, kas nodrošina milzu peļņu. Taču tā ir tikai viena no Afganistānas problēmām, un tā apstiprina, ka par kara nomocīto valsti būs jādomā vēl ilgi.