Grāmatā netrūkst kritisku vārdu ne par tautu, ne par politiķiem un kultūras darbiniekiem. Turklāt autore uzdrīkstas kultūru definēt plašāk nekā ierasts. Apskatītas arī politiskās kultūras norises. Varētu domāt, ka tieši tas būs bijušās Latvijas Valsts prezidentes trumpis viņas jaunākajā izdevumā, jo to taču var uzskatīt par pirmo apjomīgāko publikāciju, kurā skarti politiskie jautājumi, pēc prezidentūras. Tomēr pārāk augstajās cerībās, ka _Kultūra un latvietība_ atklās ko jaunu, nezināmu vai dos ierosmi turpmākajam politiskajam procesam, nākas vilties.
Grāmatas desmit esejas izkārtotas loģiskā secībā, apskatot latviešu kultūras veidošanos no pirmās atmodas XIX gadsimta otrajā pusē līdz pat mūsdienām, kad no nacionālas un noslēgtas kultūras notikusi attīstība līdz mūsdienīgai un atvērtai sabiedrībai. Grāmata noder arī tiem, kuri vēlas saprast nacionālās kultūras funkcijas laikā, kad pieaug starpnacionālo organizāciju nozīme.
Viena no spilgtākajām esejām, kas ievietotas grāmatā, ir nodaļa par īpatno latviskajā, tā nozīmi un iespējām. Apsveicama ir autores uzdrīkstēšanās kritiski vērtēt pastāvošo dogmu par dziedošās revolūcijas nozīmi, norādot, ka ne jau kultūra bija tā, ar ko Latvija atguva brīvību, bet gan tajā brīdī pastāvošā politiskā konjunktūra un kultūras darbinieku aktīvās politiskās, nevis kultūras darbības. Paļaušanās uz kultūru kā panaceju patiešām šobrīd ir pārlieku pārspīlēta, un vērtīgs ir autores padoms neaizrauties ar īpatno kultūrā, bet rūpēties par politisko kultūru, kas sniedz daudz lielākas iespējas gan savas kultūras saglabāšanā un attīstīšanā, gan arī valsts neatkarības stiprināšanā.
Rodas sajūta, ka autorei tuvākā un saistošākā bijusi nodaļa par politiku, varu un pilsonisko pašapziņu. Gan tieši nesaucot vārdā, grāmatā minēti gan politiķi, kuriem angļu valodā pārējai pasaulei «nekas īpašs» nav sakāms, gan kritizēti oligarhu «stipendiāti» un lielu banku īpašnieki, kuri «diversificē riskus» politiskajā laukā. Tieši politiskā elite ir tā, kura, pēc autores domām, tautā radījusi «apzagtības sajūtu» un lērumu demokrātiskās sistēmas kropļojumu. Tajā pašā laikā kritika veltīta arī sabiedrībai, kuras rīcība salīdzināta ar izkāpšanu no tramvaja, kad vairs nav vēlmes pašam to stūrēt, cerībā, ka gan jau kāds cits to aizvedīs pareizā virzienā. Bez nopēluma nav atstātas arī nevalstiskās organizācijas un žurnālisti, kuriem uzticēta politiķu funkcija bez politiskās atbildības nastas.
Tomēr šī nodaļa ir nepabeigta. Bijusī Valsts prezidente, kura astoņus gadus aktīvi piedalījusies politiskajā procesā, tikai reizumis piemin (un pat tad to var tikai nojaust) savu darbību Valsts pirmās personas statusā un savu redzējumu par šo institūciju. Prezidents tieši un nepastarpināti pieminēts vienīgi brīdī, kad tiek runāts par nepieciešamību paplašināt tā pilnvaras Satversmē atlaist Saeimu, lai tādējādi palielinātos parlamenta politiskā atbildība. Tomēr autores kompetence un zināšanas par prezidenta institūciju un tā iespējām ietekmēt politisko domu un situāciju valstī, pieminot arī neveiksmes un kļūdas, ir tas, ko nedrīkstēja noklusēt.
Vienlaikus grāmatā izceltas problēmas, par kurām labpatīkas šobrīd klusēt visai Latvijas sabiedrībai. Atzīstama ir autores analīze par trimdas un pašmāju kultūras dzīves attiecībām. Norādot, cik tās joprojām savstarpēji nav integrētas vienotā veselumā, jūtams, ka arī pati autore vēl joprojām nespēj atrauties no trimdas kultūrslāņa. Grāmatā vairums minēto piemēru, kas pamato argumentus, ir vai nu no trimdas ārvalstīs organizētajiem pasākumiem, vai arī no autorei tuvās franču kultūras. Taču spilgtākās grāmatas epizodes ir tieši tās, kur izmantots vietējo autoru un situāciju konteksts, vai tās būtu Ojāra Vācieša dzejas rindas okupācijas režīma raksturošanai, vai Raiņa Zelta zirgs kā piemērs tam, ka tauta gaida varoni baltā zirgā, lai tas uzjātu kalnā, bet savējos no kalna stumj lejā.
Ja vien piepildītos bijušās prezidentes vēlējums un kaut daži no izteiktajiem aicinājumiem, viņas ideālu apvītā Latvija patiešām kļūtu labāka. Jāpiekrīt, ka šobrīd trūkst okupācijas režīmā sadarītā sabiedrisks izvērtējums un lustrācija, tāpat arī kopumā aktīvāka pilsoņu līdzdalības politiskajā procesā un savas kultūras atvērta attīstība. To visu grāmata pamato ar dziļu izpratni par tā nepieciešamību, lai būtu iespējama XXI gadsimta cienīga latviskā kultūra un latvietība.