Esmu ievērojusi, ka visvienkāršāk un aizrautīgāk attiecības izveidojas tieši šajā vecumā. Nav aizspriedumu, pretenziju un iesīkstējušu principu. Nav sāpīgas pagātnes, kas var traucēt. Iespēja veidot kopīgu dzīvi pilnīgi no nulles. Pieskaņoties, pierīvēties, kā vien tīk. No pieredzes man grūti iedomāties citu vecumu, kad vēl tik vienkārši iespējams uztvert negulētās naktis, mazuļa slimošanu un ikdienu. 23 gados tu esi zīdaiņa mamma, bet 33 gados - jauna, skaista un jau pusaudža mamma! Priekšā vēl visa dzīve, bet kaut kas ļoti nozīmīgs jau paveikts.
Es nešaubīgi esmu par gados jauniem vecākiem! Arī tāpēc, ka mazulis dod lielisku dzīves rūdījumu. Vēlāk šī pieredze noder karjerā, gan arī daudzu nozīmīgu lēmumu pieņemšanā.
Neapskaužu tos, kuri aizballējas līdz 28-30 gadiem un tad sāk domāt par ģimeni. Lai kā negribētos atzīt, ķermenis noveco. Kāda mana draudzene, kurai vecākā meita piedzima 21 gada vecumā, bet jaunākā tieši pēc desmit gadiem, atzinās, ka nevar salīdzināt, cik viegli bijis ar pirmo bērniņu un grūti ar otro. Protams, 31 gada vecumā viņa jutās vēl jauna. Tomēr katrs trīsdesmitgadnieks, ja vien būs pret sevi godīgs, nenoliegs, ka vēl pirms pieciem gadiem varēja negulēt diennaktīm un nekas. Tagad? Grūtāk. Fiziski.
Es neapskaužu tos, kuriem tuvu pie trīsdesmit pēkšņi vienlaikus pār galvu sagāžas viss svarīgais: stabila augšupeja karjerā, ģimenes dzīve, pieredze ar pirmo bērnu. Vēl arī gribas iegādāt labāku mājokli, auto, ceļojumus.
Tas viss, pamazām zaudējot fizisko izturību. Nē, es negribu teikt, ka trīsdesmitgadnieks ir sagrabējis, dzīves nomocīts večuks! Taču arī pretējā grāvī velties ir muļķīgi, izliekoties, ka nekas nav mainījies kopš vidusskolas izlaiduma.
Protams, muļķīgi ir teorētiski pieņemt kādu vienu pareizo vecumu vai laika posmu pirmajam bērnam. Katram savs! Taču, ja man kāda jauna sieviete prasītu padomu, es neieteiktu gaidīt līdz trīsdesmit.