Ļoti negribējās neko šodien konsultēt. Iespējams, tieši konsultantu pārpilnība noveda pie tā, ka notika, kā notika.
Es neesmu disciplinēts pilsonis. Tādā nozīmē, ka paļaujos uz rezervi. Maizes puskukuli žēl izmest, ja viena diena jau pāri noteiktajam. Gan jau kāda rezerve tajos termiņos. Kāda apaukstēšanās zāle izbeidzas ātrāk, nekā daktertante ieteikusi - gan jau aptuveni tas veselības lādiņš būs saņemts. Pie dzeltenās gaismas pēdējās sekundes skrienu pāri ielai. Nu nesāks neviens ar tādu uzrāvienu braukt, redz tak, ka cilvēks skrien… Un fatālie gadījumi tomēr reti un tālu…
Jo blakus ir labs palīgs. Tāds iekšējs trauksmes signāls tikko dzirdami signalizē - tālāk vairs nebūs labi. Rezerve beidzas.
Tuvāk tematam. Ir tāds priekšmets tehniskajās augstskolās - materiālu pretestība. Vismaz kādreiz tā saucās. Smags un nepatīkams, bet ļoti svarīgs. Māca, cik kilogramus var likt uz koka brusas, cik tonnas uz metāla sliedes. Vairāk nedrīkst, jo tad, klusi krikšķot, sāks nākt signāliņi, ka rezerve ir galā. Vēlāk, jau dzīvē, konstruktori, arhitekti, celtnieki un uzraugi visu plāno ar rezervi. Katram gadījumam - liekam ķieģelim, šķembu kubikmetram…
Zīmēja projektu. Ja saliktu visas drošumdrošās rezerves, celtne izskatītos nesmuka un klucīga. Kā tāds morgs. Pasūtītājs ar jau šķoba muti, un juristi aiz muguras pēta sankcijas. Ai, zīmēs slaidāk, rezerve tāpat liela.
Nevarēja uzlikt vienu lielu siju, salika no divām daļām. Tā lielā jau plānota ar rezervi. Droši vien pamatīgu. Tā ka liks vien divdaļīgo.
Uzraugs atnāca. Nu…. nav jau tur īsti lāga, bet papīri kārtībā. Teiksim tā - ja būtu galīgi zābaki, tad papīrus nemaz neprastu kārtībā turēt. Ja vienā vietā pietrūks, citā būs ar rezervi. Neba pirmais tirgus šķūnis, ne pēdējais.
Esot neliels ugunsgrēks izcēlies pirms dažiem gadiem. Metāls un citi materiāli karstumā mainot pretestības spējas… bet būvēts taču ar rezervi. Un galu galā zem uguns temperatūra nemaz tik liela nav. Jau Blaumanis Nāves ēnā rakstīja, ka ugunskuru kūruši uz ledus. Un nekas nenotika. Ledus neizkusa, ziniet.
Jāved tagad zeme, akmeņi un sazin kas vēl uz tā jumta. Nu nedzenam, tak, piedodiet, vagonu virsū. Tāda nieka čupiņa. Tāpat ar rezervi projektēts. Ved tik virsū, līdz sniegam izlīdzinās. Un ja neizlīdzinās… nu nebūs tas traki biezais sniegs, tāds katru gadu nemēdz būt. Kad cēla, ielika rezervi. Droši vien…
Beidzamais cēliens - trauksmes zvans tirdzniecības zālē. Baigais darbs - tagad visu zāli izevakuēt tukšu un tad vēl skaidrojumu lērums būs jāraksta. Ticamākais, ka atlaidīs un varbūt pat dīkstāvi prasīs nokompensēt… Skaidrs, ka signalizācija ieriktēta ar rezervi. Dzirdēts - reiz iedarbojusies no tā, ka krāvējs esot tikai IEDOMĀJIES, ka varētu uzsmēķēt noliktavā.
Iekšējais jušanas zvans trinkšķina, cik jaudas, bet to neviens nedzird. Kādēļ nedzird? Tādēļ, ka starpā ieklāts labākais izolators pasaulē - burvju papīrs. Ar sertificētiem parakstiem. Arī pēc traģēdijas nopietnas komisijas pārbauda tieši to - nevis, vai rezerve pietiekama, bet vai papīrs savā vietā.
Ir jau arī otrs ļoti labs trauksmes izolators. Senie tam devuši vārdu - Mamons. Par to būtu atsevišķs stāsts.
Nu, lūk. Burvju papīrs padarīja kurlus. Tika ēsta nost neesoša rezerve. Iespējams, jau no paša sākuma. Visu laiku ņēma nost un neko nelika klāt.
Un notika.
Nezinu tikai - kāda ir šo pārdomu pareizā gramatiskā forma. Mēs? Vai viņi?
* ļoti neatkarīgs konsultants