Pat neskatoties uz manām tekstuālajām aktivitātēm, tas ir lauciņš, kur man daudz patīkamāka ir darīšana nekā gudra runāšana. Šoreiz par otru vājību - mūziku. Nočiepjot Koko Šaneles vārdus: «Tie, kas spēj radīt, ir retums, tie, kas nespēj, - neskaitāmi. Tāpēc pēdējie ir krietni stiprāki», secinu: muzikālās dzirdes man nav, notis neatšķiru, radīt nespēju. Atliek būt stipram.
Distancējoties no vārdiem un mūzikas stiliem (ar to jau tāpat esmu pārpildījis 140 zīmju formāta platformu), šoreiz par to, kā mūzika pie manis nonāk. Man tā ir plate. Sauciet to par snobismu, hipsterismu vai audiofrīkismu, es to saukšu par rituālu.
Kad vinils piedzīvo savu otro atdzimšanu un pat vietējie internetportāli pārkarst no diskusijām par digitālajiem nesējiem, audiofrekvencēm, trokšņu līmeņiem un pat eksistenciāliem jautājumiem - ir vai nav kompaktdiskam dvēsele (jau iepriekš pieņemot, ka vinilam tā ir), man joprojām jāatzīst - ne vella no tā nesaprotu. Neinteresē. Un nerūp. Mani saista rituāls.
Plaukts. Pirksti stiepjas pēc plates. Kartona vāciņš. Papīra kabatiņa. Putekļu slotiņa. Adatas pieskāriens. Pirmie sprakšķi. Smalka priekšspēle. Pārdesmit minūšu saviļņojuma, un liturģija sākas no jauna. Kā lēna upe. Bez steigas. Atslēdzot skrienošo pasauli, mp3 pleijerus, tviterus, skaipus, ziņu portālus.
Man bija astoņi gadi, kad vecvecāki ievēroja manu pazušanu radioaparātā. Piespiests pie auss, tas bija mans muzikālais draugs. Uz ķieģeļu kaudzes. Virtuvē. Uz ezera laipas. Un mūsu mājā ienāca Rigonda. Un mammas dāvāta pirmā plate. Dire Straits. Brūni lakoto Rigondu līdzi nepaņemsi. Pārvācos es. Ik vakaru mitu klubkrēslā pie plašu atskaņotāja. Sildoties pie radioskalas blāvās gaismas. Citas lietas neeksistēja. Rituāls. Pa šiem gadiem atskaņotāji mainījušies neskaitāmas reizes. Rituāls ne. Uzlieku plati. Pārvācos dīvānā. Izslēdzu gaismu. Krēslas un mūzikas valstība. Citas lietas neeksistē.
Tas, ko platē meklēju, ir patiesums. Faktūra. Čaukstoņa. Smarža. Kā grāmatas lapu pieskāriens. Klātbūtnes efekts. Kā teātrī. Tu nespiedīsi pauzi, lai aizskrietu līdz tualetei. Garlaicīgās etīdes nepārtīsi. Pat ja sadomāsi lugu atkārtot, tas būs citādi. Aktiera pauze, neveikla pārteikšanās, blakussēdētāja dīdīšanās. Nejaušības moments. Kā puteklis uz melna vinila. Padarot katru reizi par tavu vienīgo un neatkārtojamo pieredzi.
Kādam teātris ir socializēšanās. Varbūt starpbrīdis par īsu, lai visus apsveicinātu. Viņu savdabīgais rituāls. Lai arī tā būtu. Ja vien ir lietas, kam tu nododies simtprocentīgi, tās nevar būt nepatiesas. Tās ir īstas.