Diskusijās par Vēlēšanu likuma grozījumiem, jo īpaši, ja manis šajās diskusijās nav klāt, nereti tiek apgalvots, ka deputāta Leiškalna grozījumu priekšlikumi, ja tie iegūtu likuma spēku, nozīmētu atgriešanos pie lokomotīvju principa, ka Leiškalns gribot visu Latviju pārvērst par vienu vēlēšanu apgabalu. Un tas tad jau tiek a priori pasniegts kā milzu ļaunums. Nestrīdēšos ar tiem, kuri pa savam interpretē vai pat neizlasa manus priekšlikumus. Vēlos tikai paust savu viedokli - tādu, kāds man tas patiešām ir.
Lai paskaidrotu savu domu piedāvāto grozījumu kontekstā, atļaušos citēt dažus Satversmes pantus, kuros runāts par Saeimas sastāvu un vēlēšanu nosacījumiem. Sākšu ar 5.pantu: «Saeima sastāv no simt tautas priekšstāvjiem.» Viens no Satversmes līdzautoriem Kārlis Dišlers šā panta domu ir skaidrojis mazliet izvērstāk, un tā ir: ikviens no simt deputātiem - tautas vietniekiem - pārstāv visu tautu, ne atsevišķu apgabalu, ne atsevišķu partiju vēlētājus.
Satversmes 6.pants: «Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.» Tādējādi, manuprāt, Vēlēšanu likumā jābalstās uz vispārīguma, vienlīdzības un proporcionalitātes principiem, kuri būtu attiecināmi gan uz partiju sarakstiem, gan arī uz atsevišķiem kandidātiem.
7.pants: «Sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam.» No tā izriet, ka Latviju atbilstoši Satversmei varētu sadalīt arī simt vienmandāta apgabalos. Taču to nevajadzētu darīt tāpēc, ka Satversme paredz proporcionālas vēlēšanas un ar mūsu daudzpartiju sistēmu iegūt samērīgi pārstāvniecisku rezultātu būtu faktiski neiespējami.
Satversmes tēvi, kas rakstīja un pieņēma Satversmi, rakstīja arī Vēlēšanu likumu. Gan Satversme, gan likums laika gaitā ir piedzīvojis izmaiņas. Jau Latvijas Republikas Augstākā padome samazināja aktīvo vēlēšanu vecuma cenzu no 21 uz 18 gadiem, tas ir apsveicams un mūsdienīgs lēmums. Tā pati Augstākā padome ieviesa Vēlēšanu likumā četru procentu barjeru, kas jāpārvar partijām, lai iekļūtu Saeimā. Vēlāk 5.Saeima šo barjeru paaugstināja uz 5%. Minētie grozījumi nesasniedza savu mērķi novērst Saeimas sašķeltību, jo parlamentā parādījās gan neatkarīgie deputāti, gan jaunas frakcijas un pat partijas, par kurām vēlēšanu dienā paši to locekļi, kur nu vēl vēlētāji, pat nenojauta. Aizbildinoties ar sarežģītību, Augstākā padome vēlētājiem atņēma ļoti būtisku instrumentu - ārēji grozāmus sarakstus -, turklāt noteica, ka vēlēšanu kandidātus var pieteikt tikai politiskās partijas. Te, iespējams, ir pretruna ar Satversmes 9.pantu, kas nosaka, ka Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu 21 gadu vecu Latvijas pilsoni, bet nav teikts, ka viņam noteikti jābūt no kādas partijas vai tās saraksta.
Tā ir vēsture, taču atgādinu to tāpēc, ka arī laikraksts Diena vairākkārt ir apgalvojis, ka Leiškalns vēloties visu Latviju pataisīt par vienu apgabalu un dot vēl nepieredzētu lomu lokomotīvēm.
Ko tad mēs saprotam ar šo politikas žargonvārdu «lokomotīves»? Apmēram tā: sabiedrībai labi pazīstama persona, kura guvusi atzīstamus panākumus savā nozarē vai kuras tēlu ir rūpīgi veidojuši publisko attiecību un reklāmas speciālisti, tiek iekļauta kādas partijas deputāta kandidātu saraksta galvgalī. Tie vēlētāji, kuri maz interesējas par politiskajiem procesiem, kuriem nav ciešu un tradicionālu saišu ar kādu no politiskajām partijām, bieži balso par sarakstu tāpēc, ka pazīst un tur par autoritāti tās pirmo vai vairākas saraksta galvgalī esošas personības. Šādas sabiedriskas autoritātes partijas steidza izmantot kā lokomotīves, un līdz šim Vēlēšanu likums to pieļāva.
Ko tieši pieļāva? Partijas katrā no pieciem vēlēšanu apgabaliem varēja iesniegt dažādus sarakstus, vienus cilvēkus ielikt visos piecos sarakstos un galvgalī, citu kandidātu četros, trijos un pat vienā apgabalā, saprotot, ka vēlētāji visaktīvāk izteiks savu pozitīvo attieksmi pret šādām saraksta lokomotīvēm. Virkne partiju kandidātu tiek ievēlēti visos apgabalos, bet Saeimā viņi var iestāties tikai no viena apgabala, tādējādi atbrīvojot vietas citiem kandidātiem, kuri nebūt nebauda milzu tautas uzticību un atbalstu. Tātad, ja Einaru Repši ievēl Rīgā, Vidzemē, Latgalē, Zemgalē un Kurzemē, viņš nosacīti sagādā vietu vēl četriem tā paša saraksta kandidātiem no mazākiem apgabaliem.
Pašlaik spēkā esošie pavasarī izdarītie grozījumi patiesi atsakās no lokomotīvēm, ja vien mēs ar to nesaprotam personības, kuras tiek iekļautas sarakstā un nekādi neietekmē ievēlēto deputātu pozīcijas citos apgabalos.
Kas man šajā redakcijā nepatīk? Manuprāt, tā neatbilst Satversmes 6.pantā nostiprinātajiem vispārības, vienlīdzības un proporcionalitātes principiem.
Arī es piedāvāju izslēgt no Vēlēšanu likuma iespēju manipulēt ar lokomotīvēm, nosakot, ka partijas visos vēlēšanu apgabalos piesaka vienādu kandidātu sarakstu. Tas, manuprāt, atbilst Satversmes 6.pantam. Vēlētāji, izvēloties konkrētās partijas sarakstu, tad varēs izteikt savu attieksmi pret katru partijas piedāvāto kandidātu neatkarīgi no vietas, kurā viņi balso. Par kandidātiem nodotās balsis tiek saskaitītas visā Latvijā, sarindojot deputātu kandidātus atbilstoši par tiem nodotajām pozitīvajām un negatīvajām vēlētāju atzīmēm. Savukārt ievēlēts tiek kandidāts (ja partija ir pārvarējusi 5% barjeru), kurš attiecīgajā apgabalā saņēmis visvairāk plusiņu un vismazāk mīnusiņu. Šādi mēs iegūsim Satversmes 5.pantam atbilstošu Saeimas sastāvu no 100 tautas priekšstāvjiem.