Gaidām, lai beidzot tiktu apstiprināta nodokļu politikas stratēģija un lai tā drīzumā atkal nemainītos.
Nedrīkst būt tā, ka, piemēram, vienu gadu radām regulējumu, lai piesaistītu holdingus, vilkme sākas, bet pēc neilga laika tiek veiktas izmaiņas normatīvajā regulējumā, un tas kļūst holdingu piesaistīšanai nepievilcīgs. Tā nevajadzētu notikt, jo ikviens investors rēķinās ar to, kādas izmaksas būs nepieciešamas.
Līdzīgi gan notika arī ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) - bija plānots to mazināt, bet mazināšana apstājās.
Tieši tā. Finanšu ministra Andra Vilka laikā bijām noturējuši prognozējamību. Bija pateikts, ka darbaspēka nodokļu mazināšana ir kurss, kurā virzāmies, un tas trīs četrus gadus tika ievērots. Uzņēmēji sāka ticēt, ka uz valsts lēmumiem var paļauties. Tagad paļaušanās ir iznīcināta. Piemēram, ja patlaban tiktu apstiprināta nulles procentu likme nodoklim reinvestētai peļņai, vai uzņēmējs ticētu, ka tāds regulējums saglabāsies divus trīs gadus? Neticētu!
LTRK paziņojumi liek domāt, ka vainojat līdzšinējo finanšu ministru Jāni Reiru tajā, ka paļaušanās iznīcināta.
Lielā mērā - jā. Esam ļoti neapmierināti ar Reira kunga darbības laiku finanšu ministra amatā. Mēs, LTRK, neesam ieraduši kritizēt kādu personīgi, bet aizvadītie divi gadi parādīja, ka diemžēl citādi nevar, jo vispār nebija dialoga. Viedokļi var atšķirties, bet demokrātiskā, mūsdienīgā, eiropeiskā sabiedrībā ministri ar nozaru organizācijām dialogu veido. LTRK ir lielākā uzņēmēju organizācija Latvijā. Mūsu biedriem kopumā apgrozījums 2014. gadā bija 17,5 miljardi eiro, kas, manuprāt, ir aptuveni 74% no valsts iekšzemes kopprodukta. Ja šāda apjoma spēlētājiem nepajautā viedokli, tas nav normāli. Vēl viena problēma ir tā, ka pēdējā laikā vērojama, vienkārši sakot, muļļāšanās.
Konkrēti kādos jautājumos?
Nodokļu politikas stratēģija nav gatava, lai gan par to runā jau gadiem. Pirms diviem gadiem ar premjeri Laimdotu Straujumu vienojāmies par to, ka valdības deklarācijā tiek ierakstīts - gatavosim nodokļu politikas stratēģiju. Tikai tagad tiek runāts, ka nodokļu politikas stratēģijas gatavošanā kaut ko sāk darīt. Ja tādā tempā darbs turpināsies, tad nodokļu politikas stratēģija būs gatava tikai 2020. gadā vai pat 2030. gadā, kad jau situācija būs mainījusies un vajadzēs ieviest korekcijas.
Vēl viens piemērs - pēc tam kad noslēdzās iepriekšējais ēnu ekonomikas apkarošanas plāns, es LTRK rīkotajā, ēnu ekonomikas apkarošanas tēmai veltītajā konferencē 2014. gada pavasarī uzsvēru, ka nepieciešams jauns ēnu ekonomikas apkarošanas plāns. Visi teica: «Jā, pie tā jāstrādā.» Tikai nesen beidzot tapa pirmais projekts. Nu nevar valsts sektors tik lēni strādāt! Turklāt nesen prezentēto ēnu ekonomikas apkarošanas projektu nepieciešams būtiski uzlabot. Pērn maijā mums norādīja - valsts sektorā visi aizņemti ar Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē. Tomēr jāizvērtē prioritātes - vai Latvija grib tikai veiksmīgu prezidentūru vai tomēr arī vairāk naudas iekasēt nodokļos.
Turklāt bijusi arī solījumu nepildīšana. Tika solīta darbaspēka nodokļu samazināšana, bet tika atcelta likumā ierakstītā IIN samazināšana un darbaspēka nodokļi pat tika paaugstināti, ieviešot solidaritātes nodokli, kas manā skatījumā ir antikonstitucionāls.
Pašreizējais valdības veidošanas process liek domāt, ka dialogs ar LTRK būs labāks?
Reālo situāciju parādīs laiks un darbi, bet izskatās cerīgāk. Nominētais premjerministra amata kandidāts Kučinska kungs teicis, ka tautsaimniecības izaugsmes karogu grib turēt augstu, un vismaz vārdos paudis, ka sadarbība ar uzņēmēju organizācijām tautsaimniecības jautājumu risināšanā būs cieša. Manuprāt, cerīgi vērtējama arī iespēja, ka līdzšinējā ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola varētu kļūt par finanšu ministri, jo tad varētu filozofiski mainīties domāšana, kas valda Finanšu ministrijā (FM). Vēsturiski izveidojies tā, ka Ekonomikas ministrija (EM) vairāk domā par tautsaimniecības izaugsmi, bet FM raugās no grāmatveža skatpunkta. EM skats ir bijis vērsts uz nākotni, bet FM - uz pagātni. Ceru, ka uz FM izdosies pārnest filozofiju - jādomā, kā valstij iegūt vairāk naudas nevis ar esošā, legālā biznesa izžmiegšanu līdz pēdējam, bet panākot, ka Latvijā ir pēc iespējas vairāk uzņēmumu, tiek dibināti jauni uzņēmumi un uzņēmumiem veicas aizvien labāk un labāk, un tā visa rezultātā arī pieaug nodokļos maksājamā summa.
Runājot par jauniem uzņēmumiem, pēdējā laikā bieži tiek uzsvērts, ka nepieciešams panākt pašvaldību ieinteresētību uzņēmējdarbības veicināšanā. Arī LTRK ir šāds viedoklis?
Jā, LTRK uzskata, ka ar uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) un IIN izmaiņām jāveicina tas, ka pašvaldības ir motivētas savai teritorijai piesaistīt biznesu. Patlaban pašvaldības cīnās par iedzīvotāju piesaistīšanu. Mēs redzam īpašas iedzīvotāju kartes, redzam pašvaldību aicinājumus deklarēties to teritorijā. Ir svarīgi, lai līdzīga cīņa, kāda ir par iedzīvotājiem, būtu par uzņēmumiem.
Cerat, ka panāksiet pašvaldību sapratni?
Mēs pie tā strādājam. Pašvaldību sapratne veidojas pamazām. Patlaban gan tādi pašvaldību pārstāvji, kuri rūpējas par biznesa piesaistīšanu un attīstīšanu savas pašvaldības teritorijā, ir patīkams izņēmums. Parasti šie cilvēki ir savas pašvaldības fani, kuri turklāt apzinās, ka biznesa attīstība ir valstiski pareizais ceļš, jo tiešā veidā motivējošu faktoru uzņēmējdarbības veicināšanai pašvaldības teritorijā nav. Turklāt biežāk notiek tā - brīdī, kad kādā pašvaldībā ierodas uzņēmējs un paziņo, ka vēlas, piemēram, būvēt čipsu ražotni, iedzīvotāji iebilst, un pašvaldības pārstāvji atbalsta savu vēlētāju - iedzīvotāju - viedokli. Ja pašvaldība varētu iedzīvotājiem pateikt: «Šajā pļavā būs rūpnīca, kas strādās ar peļņu, un no peļņas izremontēsim mūsu kultūras namu un nodrošināsim bērniem izglītības iestādē brīvpusdienas», tad retorika kļūtu citāda.
Kā to izmainīt?
Ideālā variantā - daļa no UIN samaksātās naudas aizietu tai pašvaldībai, kuras teritorijā atrodas UIN maksātājs, un proporcionāli par tādu daļu tiktu samazināta IIN daļa, kas pašvaldībai pienākas. To daļu, kas pašvaldībai ir no IIN, sadalītu tā, ka daļa aizietu pašvaldībai, kurā ir iedzīvotāja dzīvesvieta, bet daļa - tai, kurā ir darbavieta. Tas būtu taisnīgi, jo daudzi iedzīvotāji dzīvo vienā pašvaldībā, strādā - citā, bet infrastruktūru izmanto abās pašvaldībās. Gribu gan uzsvērt, ka pārmaiņas jāievieš ļoti pārdomāti, soli pa solim.