Laiku pa laikam daļā Latvijas sabiedrības aktualizējas jautājums par izteikšanās brīvības robežām - vai nu ir runa par okupācijas fakta publisku noliegšanu, vai kādu citu tēmu. Tradicionāli ir divas nostādnes. Pirmā: ikvienam ir tiesības uz viedokli, bet... Otrā: kamēr nenotiek aicināšana uz vardarbību vai naida kurināšana, ierobežojumu nedrīkst būt, pat ja viedoklis mums liekas aizvainojošs un aplams. Un abām nostādnēm ir trūkumi.
Ja sāk ar pēdējo, viedokļa paudējs nekad nevar būt drošs, ka viņa teiktais - pat ja tā tas nav bijis domāts - neveicina vardarbību utt. Cilvēks noskatās, piemēram, korektus TV ziņu sižetus par Krimā notiekošo un sāk publiskajā telpā producēt komentārus «tādi jūs, krievi, esat» un atbilstošus ierosinājumus par to, kas ar krieviem darāms. Izejas punkts likumu nepārkāpa, sekas - pārkāpj.
Savukārt, ja runa ir par pirmo nostādni, tās aizstāvji labprāt argumentē, ka viņi jau neesot pret pārliecību, bet pret to, ka tās publiska paušana «rada sabiedrībai negatīvas sekas». Arī te viss nav tik vienkārši, jo, pirmkārt, kurš un kā šīs sekas izmērīs, otrkārt, nereti gadās tā - ja mediji par viedokli neinformētu, retais to vispār pamanītu, tātad sekas izpaliktu. Piemēram, ļoti šaubos vai Azerbaidžānā pagājušā mēnesī kāds ievēroja, ka kādā Latvijas mācību grāmatā Kalnu Karabaha iekrāsota, tā teikt, nepareizi (azerbaidžāņu izpratnē). Kaut kā tas nonāca medijos, un skandāls pamatīgs. Tepat kaimiņos, Lietuvā, februārī policija Viļņā aizturēja puisi, kas uz dažām sienām bija uzrakstījis «PW». Pirmkārt, neesmu pārliecināts, ka daudzi no garāmgājējiem vispār saprata, ka runa ir par «Polskie Wilno» («Poļu Viļņa»), otrkārt, kamēr ziņa par aizturēšanu nenonāca medijos, aizskarti droši vien jutās konkrētie garāmgājēji - lietuvieši -, bet ne jau sabiedrība kopumā.
Ir vēl viens trūkums. Vismaz Austrumeiropā izteikšanās brīvības tēma tā vai citādi ir saistīta ar vēsturi, starpnacionālajām attiecībām. Tomēr ne mazāk svarīgi tas var būt saistībā ar citiem jautājumiem. Piemēram, ASV ir tāds kongresmenis Džons Šimkuss, kurš labprāt paskaidro, ka nekādas globālās sasilšanas nav un nebūs tādēļ, ka Dievs Noasam esot pēc plūdiem apsolījis, ka vairāk tādas katastrofas nerīkošot. Ja Šimkusa kungs (t. i., republikānis no Ilinoisas) būtu, piemēram, maiznieks, varētu teikt, ka tās ir viņa tiesības - tā domāt. Problēma ir tā, ka viņš tieši nodarbojas ar vides piesārņojuma jautājumiem, attiecīgi viņa priekšstats ļoti tieši rezultējas ASV valsts rīcībā (ja sasilšanas problēmas nav, nav jātērē nauda, jānosaka normas utt.). Plus statusa dotās iespējas ietekmēt sabiedrisko domu. Citiem vārdiem, no dabas draugu viedokļa, - pilsoņa Šimkusa izrunāšanās brīvībai ir ļoti reālas postošas sekas tagad un nākotnē. Un? Ko darīt?
Īsi sakot, diskusijas par izteikšanās brīvības robežām ir bezcerīga nervu bojāšana. Iespējams, vienīgais, ko var darīt, ir pašiem paust savu viedokli, pat ja kaitina nepieciešamība runāt par it kā pašsaprotamām lietām.