Strādāju Vides investīciju fondā (VIF) ar Eiropas Savienības (ES) finansētajiem projektiem, kas saistīti ar energoefektivitāti. Projektu PRIMES par zaļo iepirkumu sākām 2013. gada novembrī, un šis projekts ilgs trīs gadus. Esam piesaistījuši līdzekļus, lai palīdzētu pašvaldībām veidot kapacitāti zaļā iepirkuma veikšanai. Patlaban esam paveikuši pusi darba. Esam sastapušies ar dažādām grūtībām un problēmām, ir arī dažādi pozitīvi sasniegumi, un ceram, ka pēc šī projekta būs daži veiksmes stāsti.
Esam definējuši, ka zaļais iepirkums ir iepirkums, ar kuru iepērkam energoefektīvus, videi draudzīgus pakalpojumus un produktus. Ar zaļo iepirkumu varam samazināt ietekmi uz vidi, veikt sociālos uzlabojumus un panākt ietaupījumu, piemēram, pašvaldības budžetā. Zaļais iepirkums ir aktuāls arī tāpēc, ka ES izstrādājusi vairākas direktīvas un katrai direktīvai ir dots laiks, lai dalībvalstis to pārņemtu un integrētu savā likumdošanā. Divas jaunas direktīvas mums jāpārņem līdz 2016. gada 18. aprīlim.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir izveidojusi zaļā publiskā iepirkuma veicināšanas darba grupu, un notiek darbs pie zaļā publiskā iepirkuma ieviešanas plāna. Šā gada februārī plāns tika apstiprināts Ministru kabinetā. Drīzumā būs nākamās darba grupas sēdes un sāksies darbs pie Ministru kabineta noteikumu rakstīšanas.
Jāpiebilst, Iepirkuma uzraudzības biroja statistika liecina, ka pērn finansiālā izteiksmē aptuveni 11% no visiem iepirkumiem bija zaļie iepirkumi.
Kurās jomās zaļo iepirkumu pērn izmantoja visvairāk?
Domāju, ka tas varētu būt būvniecībā. Aptaujājot pašvaldības, arī secinājām, ka pirmajā vietā ir vispārīgi, kompleksi būvdarbi, iespējams, tāpēc, ka pieejami dažādi fondi un atbalsta programmas šādu darbu veikšanai. Būvdarbiem seko iekštelpu un ārtelpu apgaismojums, apkures sistēmas, nedaudz arī transports.
Mēs daudz diskutējam, cik daudz zaļo kritēriju jābūt integrētiem iepirkumā, lai varētu teikt, ka tas ir zaļais iepirkums. Pie zaļo kritēriju noteikšanas plānots strādāt arī turpmāk. Patlaban uzstādījums ir, ka pietiek ar vienu kritēriju un tam jābūt 5% no kopējās līguma summas naudas izteiksmē. Svarīgākais noteikti ir skatīties kopumā uz cenu, kvalitāti un funkcionalitāti un to, kā tas ietekmē vidi.
Kā vērtējat pašvaldību kompetenci zaļo iepirkumu veikšanā?
Problēmas ir. Daudzās pašvaldībās nav pat iepirkumu speciālista uz pilnu slodzi, un viņi zaļo iepirkumu uztver kā papildu pienākumu esošajiem. Ja ir runa par zaļo iepirkumu, piemēram, būvdarbiem, mēs mudinām pieaicināt būvniecības nozares ekspertu. Iepirkumu speciālistam juristam būtu gandrīz neiespējami izstrādāt nepieciešamo tehnisko specifikāciju, jo jābūt kompetencei dažādās būvniecības niansēs. Protams, tas ir komplekss darbs visiem kopā - gan tam cilvēkam, kurš izstrādā tehnisko specifikāciju, gan iepirkumu speciālistam, gan citiem pasūtītāja pārstāvjiem. Ir pašvaldības, kuras saprot, ka nāksies zaļo iepirkumu praktizēt. Ir pašvaldības, kuras jau izstrādājušas ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plānus un saredz, ka zaļais publiskais iepirkums ir viens no instrumentiem, kā var sasniegt zaļu un ilgtspējīgu attīstību. Ir vēl dažas pašvaldības, kuras saprot, ka zaļais iepirkums ir kaut kas labs, bet tām patlaban nav laika pievērsties tieši zaļā iepirkuma jautājumiem.
Vairākos Latvijas plānošanas dokumentos - gan Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, gan Nacionālajā attīstības plānā, gan Vides politikas pamatnostādnēs, gan vēl citos - zaļais iepirkums iekļauts kā viens no mērķiem. Arī Valdības rīcības plānā 2014. gadam bija pieminēts zaļais iepirkums, un, ja jau valsts šādus plānus izstrādā, tad valstij pašai arī jārāda piemērs. Iedzīvotāji neveiks energoefektivitātes pasākumus un zaļo preču iegādi, ja valsts nerādīs piemēru.
Pieļaujams, ka pasūtītāji pauž bažas - zaļais iepirkums bieži nozīmē augstāku cenu. Tā ir?
Viena no galvenajām lietām, kas Latvijai jāpārņem no jaunās direktīvas, ir, ka jāskatās aprites cikla analīze kopumā, izmantojot rentabilitātes pieeju, un tajā var būt ietverta labākā cenas un kvalitātes attiecība, ko vērtē pēc vairākiem kritērijiem, tostarp kvalitātes, vides un sociālajiem aspektiem, kas saistīti ar attiecīgā publiskā līguma priekšmetu. Tiešām tā ir bijis, ka pašvaldību pārstāvji saka: «Mēs jau varam vēlēties zaļo publisko iepirkumu, bet mums to neatļaus, arī domes sēdēs deputāti par to nenobalsos, jo zaļais iepirkums - tas tomēr ir dārgāk.» Tiešām, tas ir dārgāk, bet dārgāk konkrēti šodien, nevis ilgtermiņā. Pašvaldību vadībai un citiem pasūtītājiem jāiemācās, ka jāskatās viss ekonomiskās dzīves cikls kopumā, nevis izmaksas vienā posmā - iegādājoties šo preci vai pakalpojumu. Nopērkot kaut ko samērā lēti, vēlāk var izrādīties, ka uzturēšanas izmaksas gan ir milzīgas, tāpēc, veicot ikvienu pirkumu, jāskatās viss kopumā, arī izvērtējot kaitīgumu uz vidi. Stāstot par zaļo iepirkumu, cenšamies parādīt, piemēram, energoefektivitāti, lai būtu skaidrs, ka zaļais iepirkums ir ilgtspējīgāks un efektīvāks. Daudzu pašvaldību pārliecība, ka zaļais iepirkums ir dārgāks, vairs neiztur kritiku, jo argumenti un piemēri praksē pierāda, ka zaļais iepirkums ilgtermiņā ir izdevīgāks un dažos gadījumos pat lētāks.
Konkursa nolikumā var izvirzīt dažādas prasības, bet ne vienmēr vispār ir pretendenti, kuri prasības var izpildīt.
Jā, tā ir. Var būt, ka izstrādājam labu tehnisko specifikāciju un prasības, kas ir pamatotas, ilgtermiņā lētākas un izdevīgākas, un videi draudzīgākas, bet ne vienmēr atradīsies uzņēmums, kas kritērijus varēs izpildīt. Arī pašvaldību pārstāvji reizēm saka: «Ja mēs konkursa nolikumā ietversim pārāk augstas prasības, nebūs kas tās īsteno.» Tāpēc mēs apmācībām cenšamies piesaistīt pakalpojumu sniedzējus - jo viņi vislabāk var pastāstīt par savu piedāvājumu.