Izrādās, par šādu iespēju zina ļoti maz iedzīvotāju. Tādēļ katru gadu par zālēm krietni pārmaksājam. Veselības ministrija izrēķinājusi, ka pagājušajā gadā tikai par valsts kompensējamajiem medikamentiem esam pārmaksājuši sešus miljonus latu. Šīs zāles bija iespējams aizvietot ar lētākām.
Visticamāk, pārmaksātā summa ir krietni lielāka, jo ministrija apkopojusi datus tikai par medikamentiem, ko daļēji finansē valsts. Taču vēl jāpieskaita recepšu un bezrecepšu medikamenti, par kuriem maksājam pilnu cenu no savas kabatas un par tiem datu nav.
Šāda pārmaksa iespējama vairāku iemeslu dēļ: vainojama mūsu pašu nezināšana, aptiekāri nav ieinteresēti piedāvāt lētākas zāles, jo tas samazina aptieku peļņu, ārsti neizraksta lētākās zāles informācijas trūkuma dēļ vai arī ir kādas konkrētas zāļu firmas piekritēji.
Zāļu cenu veidošanā ļoti svarīgs faktors ir valsts zāļu cenu politika. Nereti politiķi publiski mētājušies izteikumiem, ka mums ir dārgākas zāles nekā kaimiņvalstīs Eiropas Savienībā. Lielā mērā tā arī ir. Taču daļēji pie tā vainojami paši politiķi.
Ģenēriķi un oriģinālzāles
Kā iespējams, ka vienādas iedarbības zāles var būt lētākas?
Lai radītu jaunas zāles, paiet vidēji 10 gadu un pasaulē tiek iztērēts ap miljardu eiro. Lai to atpelnītu, vidēji 20 gadu pēc palaišanas tirgū šīs zāles nedrīkst ražot citas firmas. Tās ir oriģinālzāles, kuras sargā patents. Tiklīdz patents beidzas, kaut nākamajā dienā zāles ar atšķirīgu nosaukumu var sākt ražot arī citas firmas. Šādas zāles sauc par ģenēriķiem. To ķīmiskā formula ir tāda pati kā oriģinālajām zālēm, taču atšķiras saistviela. Ģenēriķi ir tikpat iedarbīgi kā oriģinālzāles. Piemēram, oriģinālais medikaments ir tailenols, kuram ir vairāki desmiti ģenēriķu - paracetamols, paracets, paramakss utt.
Ģenēriķu galvenā pievilcība ir cena. Tās ir krietni lētākas nekā oriģinālzāles, jo nav vairs jāiegulda miljardi ražošanā. Piemēram, 2008.gadā beidzās patents zālēm risperidonum, ko izmanto šizofrēnijas ārstēšanai. Mūsu Grindex nekavējoties sāka ražot šī medikamenta ģenēriķi. Tā cena bija gandrīz par 70% zemāka nekā oriģinālajam medikamentam.
Taču ne viss ir tik gludi. Farmācijas pārstāvji norāda, ka Latvijā klibo tieši ģenēriķu medikamentu tirgus un to cenas joprojām ir augstas. Igaunijā un Lietuvā likumdošana paredz, ka pirmā kompensējamo zāļu ģenēriķa, kas ienāk tirgū, cenai jābūt vismaz par 30% zemākai nekā oriģinālajam medikamentam. Šādi noteikumi izstrādāti, jo svarīgi jau ar pirmo ģenēriķi «nospiest» pēc iespējas zemāku cenu. Līdz ar to nākamie ģenēriķi maksās tikpat vai vēl lētāk. Latvijā šāda nosacījuma nav. Mūsu likumdošana paredz, ka kompensējamie medikamenti nedrīkst maksāt dārgāk kā Baltijā, taču sistēmā ir vājie punkti. Zāļu ražotāji ir ieinteresēti sākumā ģenēriķi reģistrēt Latvijā, kur nav cenu ierobežojuma, un tikai pēc tam to pašu dara pārējās Baltijas valstīs. Latvijā strādā Zāļu cenu valsts aģentūra (ZCVA), kuras pienākums ir sekot līdzi, kādas ir cenas kaimiņu valstīs, un likt ražotājiem samazināt cenas pie mums, ja maksājam vairāk. Taču datu apkopošana notiek lēni. Lielākoties cenu salīdzinājumu ZCVA veic, ja kāds cits ražotājs piesakās pie mums reģistrēt savu ģenēriķi.
Zāļu ražotājfirmas GlaxoSmithKline Latvia filiāles vadītājs Dins Šmits savā blogā Diena.lv (06.01.2009.) norāda, ka mums atsevišķu ģenēriķu cenas ir pat desmit reižu augstākas nekā virknē citu ES valstu. Pat tādās pārtikušās valstīs kā Nīderlande, Norvēģija un Šveice ģenēriķi maksājot lētāk.
D.Šmita viedoklis sakrīt ar Teksasas universitātes asociētā profesora Uģa Gruntmaņa Dienā (15.10.2008.) publicēto komentāru, ka par zālēm «maksājam daudz par daudz». U.Gruntmanis norāda, ka Latvijā ārsti bieži izraksta zāles, ko varētu aizvietot ar lētākām. Atsevišķu medikamentu cenas ir pat septiņas reizes augstākas nekā Anglijā. Profesors kā piemēru min ģenēriķi simvastatīnu (samazina holesterīnu), kas Anglijā maksā Ls 1,37, bet pie mums tāds pats iepakojums - Ls 9,40.
«Tas ir populisms,» sašutusi par U.Gruntmaņa salīdzinājumu ir ZCVA Daiga Behmane. Viņa stāsta, ka simvastatīna cena pēdējos astoņos gados samazinājusies piecas reizes un pērn tas maksāja vidēji piecus latus. Arī tas ir krietni dārgāk nekā Anglijā, bet esot skaidrojams ar mazo un līdz ar to neinteresanto Latvijas tirgu. Anglijā uz 60 miljoniem iedzīvotāju šo medikamentu piedāvā 25 zāļu firmas, bet Latvijā uz diviem miljoniem iedzīvotāju - piecas firmas.
D.Behmane stāsta, ka pēc U.Gruntmaņa raksta Dienā viņi pieprasījuši šīm zāļu firmām sniegt paskaidrojumu, kādēļ mums ir tik augsta cena. Firma, kas piedāvāja lētāko variantu, atbildējusi, ka pārtrauc darbību Latvijā, jo šeit nav izdevīgi strādāt.
Taisnība pa vidu
Kam ir taisnība - valsts iestādei, kas apgalvo, ka mums valsts kompensēto ģenēriķu cenas ir vienas no zemākajām ES, vai ražotājiem, kas saka pretējo? Objektīvu datu trūkst.
ZCVA rāda ES institūciju apkopotus datus par konkrētiem medikamentiem, kas pierāda: mums ir vienas no lētākajām zālēm ES.
Ražotāju pārstāvis D.Šmits atsaucas uz farmācijas biznesā respektētas firmas IMS Consulting pērn veiktu pētījumu, kas salīdzina 35 ES pieprasītāko kompensējamo ģenēriķu kopējo vidējo cenu. Šis pētījums rāda, ka Latvijā ģenēriķi ir visdārgākie. Tajā pašā laikā pētījumā norādīts, ka Latvijā pieprasītāko zāļu klāsts būtiski atšķiras no ES.
Nelielu cenu salīdzinājumu populārākajiem medikamentiem vienā aptieku ķēdē visās Baltijas valstīs veica arī Diena. Mazais pētījums parādīja, ka Latvijā ir dārgāki kompensējamie medikamenti.
Viens no biežāk minētajiem dārdzības faktoriem ir Latvijas mazais tirgus. Būtisks faktors, taču neiztur kritiku, jo Igaunijas tirgus ir vēl mazāks. Toties kaimiņos ir lielāks valsts finansējums kompensējamajām zālēm. Latvijā iedzīvotājiem vairāk jāpiemaksā pašiem. Daļa iedzīvotāju zāles nevar atļauties, tām ir mazāks pieprasījums, kas mazina zāļu ražotāju vēlmi strādāt Latvijā. Mums ir vismazākais valsts līdzfinansējums ES - 41 eiro uz cilvēku. Lietuvā un Igaunijā - 60 eiro, bet ES vidēji šī summa ir 350 eiro.
Ražotāji un tirgotāji norāda, ka zāļu cenas sadārdzina arī pārlieku lielā birokrātija. Konkurences padomes dati rāda, ka maksājumi par zāļu reģistrāciju un turpmākā reģistrācijas uzturēšanas procedūra ir divas trīs reizes dārgāka nekā kaimiņvalstīs.
Zāļu iekļaušana kompensējamo medikamentu sarakstā, kas ražotājiem ļautu savlaicīgi plānot izmaksas, Latvijā prasa aptuveni astoņus mēnešus. Skandināvijā - vidēji divus.