Ja mēs katru lappusi lasām atsevišķi, tur ir viss, ko vien par transporta jomu var pateikt. Arī pareizas lietas. Prioritātes noteiktas pareizi. Problēmas aprakstītas ļoti precīzi. Bet tad, kad mēģinām to visu salikt kopā, rodas zināmas grūtības. Proti, kaut kā nenolasās, kā tad mēs līdz tai ideālajai Saules pilsētai nonāksim. Ir par maz tradicionāli sarakstīt ciparus - par cik samazināsim satiksmes negadījumu skaitu, cik elektrificēsim, cik remontēsim utt.
Kas varētu būt iemesls? Varbūt dažas problēmas ir tik smagas, ka reālus risinājumus ir objektīvi grūti atrast? Vai bail izpaust?
Viena problēma ir ministrijas kapacitāte - ierēdņi ir pieraduši, ka viņiem pasaka priekšā. Viņi ir gadiem ilgi dzīvojuši ar tādiem, kā lai saka, ļoti spilgtiem ministriem - Krištopans, Šlesers, zināmā mērā arī Augulis. Rezultātā cilvēki ir mazliet atraduši no patstāvīgas domāšanas procesa. Otra problēma varētu būt tā, ka paši pamatnostādņu rakstītāji to sevišķi nopietni neuztver - nu, vajag tādu papīru, lūdzu. Roņa laikā bija uzstādījums - papildu naudu šo pamatnostādņu izstrādei neatvēlēt, attiecīgi ierēdņi to darīja, tā teikt, no darba brīvajā laikā ar visām no tā izrietošajām sekām. Ierēdņus pat var saprast - ja tu desmit gadu strādā ikdienā ar nozari, tev ir grūti paskatīties uz to no malas. Normāli to dara konsultanti, kuru piedāvājumus tad vērtē ierēdņi un politiķi.
Dokumentā ir, šķiet, prātīga ideja - daļu autoceļu nodot pašvaldībām. Bet kādēļ šis process tik ļoti izstiepts - līdz 2020. gadam?
Precīzi. Pašu Autoceļu pārvaldīšanas koncepciju paredzēts izstrādāt līdz 2016.gadam - nu, kas tas tāds?! Problēmas ir tik degošas, ka nevar tik relaksēti...
Bet vai tad ministrija, valdība pašas nav ieinteresētas - ņemot vērā niknās debates par ceļu stāvokli - ātrāk šo jautājumu risināt?
Ļoti iespējams, ka mēs abi pārāk nopietni šo dokumentu vispār vērtējam - ne jau ar to ministrs ies uz valdību prasīt naudu ceļiem. Ja bez ironijas, tad var būt, ka lēnā tempa iemesls ir tas, ka vieglu risinājumu nebūs. No politiskā viedokļa taču ir ļoti smagi pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā pateikt, ka tik plašu un vienlaikus maznoslogotu ceļu tīklu Latvijas valsts uzturēt nevar, ka būs jānosaka prioritātes, ka daļa ceļu būs jānodod pašvaldībām.
Pašvaldības tam vispār būs objektīvi gatavas?
Grūti teikt. Cik saprotu, ideja ir tāda, ka valsts to naudas apjomu - lai nu cik tas neliels, un tomēr - kas atvēlēts konkrētajam ceļa posmam, iedod līdzi. Attiecīgi tālākais ir atkarīgs no konkrētās saimniekošanas prasmes. Daži pašvaldību vadītāji privāti ir teikuši, ka viņiem patiešām būtu izdevīgāk pašiem, teiksim, ziemas sezonā vienoties ar kādu vietējo zemnieku par ceļa izšķūrēšanu, nevis gaidīt, kad atbilstoši noteiktajai secībai pēc pāris dienām atbrauc kāds tīrītājs.
Man likās, ka esam ļoti lieli optimisti avio sadaļā. Kad lasa Rietumu biznesa presi, saproti, ka nozare ir lielu pārmaiņu priekšā, atver pamatnostādnes - tas mūs kaut kā neskars.
Var piekrist. Ja ceļu infrastruktūras gadījumā mēs varam runāt par situāciju, kad neatkarīgi no dažādiem mainīgajiem valsts pienākums ir vismaz noteiktu minimumu uzturēt, tā ir mūsu iekšējā lieta, tad tādā dinamiskā nozarē kā aviopārvadājumi mums ir jārēķinās, ka esam tieši saistīti ar globāliem procesiem. Un pamatnostādnēs ir dzirdamas atbalsis no Šlesera idejas - manuprāt, utopiskas jau pašā sākumā - par Rīgu kā Ziemeļeiropas centru. Cipari tagad ir samazināti, bet uzstādījums saglabājies. Atvainojiet, bet ir jāizdara virkne lietu, lai mēs kļūtu kaut par Baltijas valstu centrālo lidostu! Autoceļa, dzelzceļa savienojumu pievešana un citas lietas. Nevar paļauties uz to, ka Rīgas lidosta ģeogrāfiski ir Baltijas centrs, nevar paļauties uz to, ka pašreizējie procesi tā lēnā garā turpināsies bez izmaiņām. Lietuvieši nopietni ķērušies pie savas lidostu saimniecības revīzijas, cenšoties novērst šo trīs reģionālo struktūru savstarpēju rīvēšanos. Citiem vārdiem sakot, vienā brīdī avio pārvadājumi Lietuvā var sākt strauji attīstīties. Vai esam tam gatavi? Izskatās, ka ne. Vai mums ir plāns «B» gadījumam, ja tomēr kaut kas slikts notiek ar airBaltic? Mums taču ir iespēja analizēt leišu pieredzi - kas notika Viļņas lidostā, kad pa «skuju taku» aizgāja viņu nacionālais pārvadātājs...