Ērglis runā par nozares lāstu, kuru apstiprinās visi, proti, ka nozare ir nepietiekami finansēta. Un ir arī skaidrs, ka vismaz tuvākajos gados neviens šo lāstu nenoņems. Līdz ar to nozarei ir jāturpina darboties tādos apstākļos, kādi nu tie ir. Un tas nozīmē, ka tas pats mazumiņš, kas nu ir, jāizmanto maksimāli racionāli plus nedrīkst pieļaut jau tā caurā deķa raustīšanu uz visām pusēm. Un te problēma ir tā, ka deķi par savējo uzskata publiskais sektors, šajā gadījumā medicīnā, savukārt mēs, privātais sektors medicīnā, tā nedomājam. Kaut vai tāpēc, ka mēs turpinām efektīvi darboties pat vāja valsts finansējuma apstākļos. Mēs pat esam sākuši slimnīcas būvēt, citiem vārdiem sakot, privātais sektors medicīnā turpina strauji attīstīties.
Jā, mums pārmet, ka privātie izlasot rozīnes no kūkas, tomēr, manuprāt, šāds pārmetums nav pamatots, jo tikpat labi var teikt, ka privātais sektors nozarē vienkārši ir lakmusa papīrs, kas parāda, kuri segmenti ir kaut cik adekvāti finansēti. Tas, ka, piemēram, valsts nepietiekami un idiotiski finansē neatliekamo palīdzību, nav mūsu vaina. Tam, kur ir pilnīgi bezcerīga situācija, mēs, protams, klāt neķeramies - neesam burvji. Tomēr daudzviet mēs parādām, ka saimniekot var racionāli, veidojot infrastruktūru, pērkot tehnoloģijas un piedevām maksājot konkurētspējīgas algas. Tas otrai pusei nav patīkami.
Jā, mēs daļēji dotējam valsts apmaksāto daļu savā servisā no mūsu sniegtajiem maksas pakalpojumiem, tomēr par to jau tikai vajadzētu priecāties un nosaukt par sociāli atbildīgu biznesu.
Bet, ja nekādu divriteni neesat izdomājuši - nepārmaksāt iepirkumos, racionāli saimniekot utt. -, tad jautājums, kādēļ publiskais sektors visu laiku runā par naudas trūkumu. Tad vai nu šīs medicīnas daļas vadītāji ir, atvainojiet, ne visai gudri, vai arī tur ir kādas savtīgas intereses.
Tur ir ļoti gudri cilvēki - tātad versija par muļķiem atkrīt. Nu, dažam paslīd kāja iepirkumu procesos, un te var runāt par savtīgām interesēm. Tomēr galvenā problēma ir tā, ka viņi realizē pavisam citu menedžmentu, iet vieglāko ceļu - prasīt, izsist un apgūt naudu, nevis mežģīt smadzenes, kā efektīvāk saimniekot. Un tas arī notiek no rīta līdz vakaram - viņi skrien pie pašvaldībām, pie valdības, cenšas dabūt kaut kādu Eiropas naudu. Respektīvi, pamatdarbs ir naudas izsišana, sadaļai ar nosaukumu «racionāla saimniekošana» mazliet paliekot aiz borta. Tā ir pārdales ekonomika, tas ir sociālisms!
Manu domu gaitai ir pamatojums praksē. Ir, piemēram, mazās lokālās slimnīcas, kurām savulaik liedza stacionāro darbību un tās kļuva par ambulatorajiem centriem. Es runāju par Siguldas, Jūrmalas, Ādažu u. c. slimnīcām. Un notika ekonomiskais brīnums! Jo šīs slimnīcas bija spiestas nomainīt menedžmentu un/vai sākt domāt citādi. Un viss notiek - viņi attīsta, tāpat kā privātie, medicīnas pakalpojumu eksportu utt.
Tā, protams, nav panaceja visai veselības aprūpei - ir jāatceras, ka stacionārajā veselības aprūpē ir t. s. terciārais līmenis, kas bija, ir un būs dotējams pēc definīcijas. Infektoloģija, tuberkulozes ārstēšana, onkoloģija, transplantoloģija u. c. - tur dotāciju režīmam jābūt. Un tomēr tas ir tikai viens līmenis lielajā sistēmā!
Labi, bet ko darīt, to skaitā nākamajiem veselības ministriem - neaizmirsīsim, ka drīz vēlēšanas... Jo pieļauju, ka tiem cilvēkiem, kuri vēršas publiskajā sektorā, nav skaidrs, kur viņi nonākuši, - it kā privātais nav, tomēr bezmaksas arī nav, it kā ir garantēts, bet it kā nav pieejams utt.
Mēs rūpīgi sekojam pacientu sūdzībām, to skaitā publiskajā sektorā, un vairākums no tām ir nevis par rezultātu, bet par procesu, attieksmi. Iespējams, cēlonis ir daudz piesauktais naudas trūkums, bet, kā minēju, diez vai te kaut kas būtiski mainīsies. Līdz ar to no valsts viedokļa ieteicams būtu pilnvērtīgāk izmantot privāto sektoru, kas, atkārtošos, spēj strādāt adekvāti arī šādos apstākļos. Nevis apkarot! Respektīvi, politiski pareizi būtu, ja arī es teiktu, ka risinājums ir vairāk naudas, bet es rēķinos ar realitāti... Otrkārt, ir jālīdzsvaro cenu līmeņi nozares iekšpusē, jo ir virzieni, kas ir labi finansēti, jā, pietiekami, un ir tādi, kur ir pilnīgs ārprāts. Ir veselas speciālistu grupas - endokrinologi, neirologi, pulmonologi u. c. -, kas vienkārši negrib stāties līgumattiecībās ar valsti, jo tarifi ir pilnīgi nožēlojami. Noteikti ir jāpārtrauc dublēšanās dažādu iekārtu un tehnoloģiju iegādē, kas arī prasa lielus tēriņus. To visu var izdarīt vēl pirms lielās cīņas par reālu nozares finansējuma palielināšanu.
Un par to visu dzird diskutējam jau gadiem. Un nekas nemainās.
Iespējams, tāpēc, ka es neatceros nevienu ministru - ja neskaita Didža Gavara dažus mēnešus -, ar kuru varēja runāt par ekonomiskiem jautājumiem. Viņi grib diskutēt par to, kurus medikamentus kompensēt vairāk, kurus mazāk, kā veicināt veselīgu dzīvesveidu utt., - tās visas ir ļoti svarīgas tēmas, tomēr ne vienīgās, delikāti sakot. Šie cilvēki pat nepieļauj domu, ka medicīnā var būt tirgus ekonomikas elementi. Bet ir! Privātais sektors šobrīd nodarbina pusi no nozarē strādājošajiem. Ir veseli segmenti, kur privātais sektors dominē, - laboratoriskie izmeklējumi, rehabilitācija, galu galā primārā veselības aprūpe. Kā var gadiem ignorēt privātā sektora idejas un prasības?! Viņi pat melo paši sev, atsakoties atzīt ēnu ekonomikas sadaļu, pret kuru mēs, privātie, jau sen aicinām vērsties.
Ai, cik nav bijis šo tikšanos, kur galda vienā pusē sēž viss Latvijas privātās medicīnas zieds, otrā pusē - visa ministrijas vadība, kura uz mums skatās kā uz pilnīgiem marsiešiem, kā uz vājprātīgiem. Bet varbūt ir otrādi?
Taisnības labad gan jāmin pozitīvā pieredze ar premjeri, ar kuru arī tikāmies. Komentējot mūsu prasības, kurās, starp citu, nebija naudas prasīšanas, vismaz bija skaidrs «nē» vienām, citām «nē» - pagaidām, savukārt tur, kur bija «jā», tas - kaut kas nebijis! - arī tika izpildīts.