Es savukārt bezcerīgi mētājos starp polāriem pierādījumiem - tikko kā redzu, ka tas tā ir, kļūst garlaicīgi, bet, redzot, ka nav vis, - baisi. Starp šīm divām izjūtām tad arī laikam balansē iespaidi par Viļņa Vītoliņa fotogrāfiju izstādi Tā ir Latvija, kas vēl līdz jūnija beigām apskatāma RISEBA Mediju telpā (kvartālā pie Daugavgrīvas ielas, kur agrāk bija Grīvas mēbeles).
Atmaskots dokumentālisms
Nē, nu «garlaicīgi» nebūs īsti precīzi. Protams, kādu brīdi ir aizraujoši sīksīki izzināt katru daiļrunīgi krāšņo kadru gabaliņu. Tomēr interese atslābst, atskārstot, ka tas arī ir viss - daudz priekšmetu, kas, autoraprāt, raksturo cilvēkus un vidi. Viļņa Vītoliņa kolekciju 100 istabas, daļu no kuras redzam izstādē, veido daudz lielu, krāsainu ar platleņķa objektīvu uzņemtu fotogrāfiju, kurās dokumentēti cilvēki - turīgi un pazīstami un trūcīgi un nepazīstami, kā arī otrādi. Galvenais - daudz, daudz priekšmetu viņiem apkārt. Kaut kur ap skatīšanās vidu visa raksturojošā vide sāk ņirbēt acu priekšā kā tāda Zabriskie Point ikoniskā sprādziena aina un darīt nemierīgu - vai tiešām īstā dzīve ir visi šie krāmi? Protams, krāmu daudzums ir spēcīgs un tradicionāls izteiksmes līdzeklis mākslā, tomēr šai gadījumā mantas tik uzstājīgi stīvējas uzmanības centrā, ka neatstāj aizdomas, ka šeit tas tomēr ir kas cits. Skaidrs, ka nevaru būt vērīgāka par vērīgo komunikācijas kultūras pētnieku Sergeju Kruku, kura recenziju jau pirms kādas nedēļas publicējis portāls www.fotokvartals.lv. Pāris rindkopās par fotogrāfijās redzamajiem priekšmetiem Sergejs Kruks atmasko Viļņa Vītoliņa «dokumentālismu» (kā to sauc izstādes publicitātes teksti): «Mantu kults vienmēr bijis inteliģences uzbrukumu mērķis. Laikam jau tas ir pareizi, jo Vītoliņa redzējumā ar priekšmetiem apaudzis cilvēks zaudē sociālo identitāti, slēpjoties savā kaktiņā, savā stūrītī parketa un linoleja. (..) Mantu krāšanas gars vieno dārgos un lētos interjerus, to fotogrāfijas mijas cita ar citu. Tiesa, šo garu inscenē pats fotogrāfs, speciāli sakraujot priekšmetus kameras priekšā. Priekšmeti nav funkcionāli, jo ir nolikti, lai mums būtu ērti tos apskatīt, nevis personāžam ērti lietot. (..) Nefunkcionālie priekšmeti nav arī simboli - tie prezentē paši sevi, nevis reprezentē kaut ko citu. Izņemot pāris attēlu, personāžu un priekšmetu savstarpējo attiecību statika nerosina stāstu par cilvēku interjerā. Spriežot pēc bilžu milzīgā izmēra, saturu vajag vienkārši atpazīt, bet ne interpretēt.»
Piebildīšu, ka, neuzticoties skatītāja spējai interpretēt, kaut kādu didaktiku mēģināts panākt ar izstādes dramaturģiju, piemēram, blakus piedāvājot attēlus ar trūcīgo ģimeni ar diviem puikām, eglīti un atlupušām tapetēm un divas mazās «lolitas» pamatīgi ekipētā bērnistabā. Visi smaida, un varbūt šis tomēr ir viens no mākslinieciski veiksmīgajiem brīžiem. Neraugoties uz diezgan derdzīgo didaktiku, aizeju no izstāžu zāles, galīgi sadomājusies par enerģiju, ko nākas ieguldīt labklājībā, par līdzsvaru šais lietās un tamlīdzīgi. Tomēr aizdomas, ka tas panākts ar mērķtiecīgu domāšanu un darbību, neapstiprina izstādes kopīgais mažorais tonis, no kura izkrīt tikai daži uzņēmumi.
Šķiet, fotogrāfiju komunikācija iekrīt divos slazdos vienlaikus, proti, attēlus ar pseido minimālistiskajiem un mūsdienīgajiem interjeriem pavada nomācošais laimīgo kredītņēmēju un putekļsūcēju pircēju reklāmas foto slānis, savukārt vecie un mākslinieciski nolupušie mājokļi spiesti konkurēt ar tikpat blīvo citkārt gan vēl arī melnbalto sociālo faktūru asaraino metodi.
Izstāde - lokomotīve
Tomēr būtiski arī, ka izstāde ir kā labi mārketēta vēlēšanu lokomotīve, kas ievelk kultūrvēsturiski daudz smagāku un patiesi nozīmīgu projektu. Citējot relīzi, «izstāde iezīmē jaunu, mērķtiecīgu soli topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja virzienā. Viļņa Vītoliņa personālizstādē eksponēti arī 20 autora darbi no topošās muzeja kolekcijas, kuru veido starptautiska ekspertu grupa. Pašreiz šie darbi atrodas atsevišķā departamentā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā».
Izstādei kuratores Helēnas Demakovas veidotā grāmata Vilnis Vītoliņš. Tā ir Latvija. Fotogrāfijas (2007-2011) ne vien liek pamatus jaunai sērijai Austrumeiropas kolekcija, bet arī ir iemesls nu jau kārtējam mākslas zinātnieces Alises Tīfentāles tekstam par maz pētīto Latvijas fotomākslas vēsturi. Pirmoreiz līdzīgi darbojās viņas kūrētais projekts Privat (2008), kad Maskavai domātas izstādes katalogā publicētās esejas un attēlu atlase tiecās aizpildīt fotomākslas vēstures gandrīz vienlaidus baltos plankumus. Šoreiz tekstā Homo novus izcelsme Latvijas fotogrāfijā autore, lai iezīmētu Viļņa Vītoliņa darbības vēsturi, sniegusi pārskatu un raksturojumu par notikumiem Latvijas fotomākslā visā XX gadsimta otrajā pusē. Iznāk jau mazliet groteski, ka pat Edvarda Steihena kūrētā leģendārā 1955. gada izstāde Cilvēka dzimta, kurai šeit nekādas ietekmes un nozīmes nebija, tiek saistīta ar Viļņa Vītoliņa dzimšanas gadu. Tomēr tie ir nebūtiski sīkumi, salīdzinot ar ieguvumu visiem Latvijas fotomākslas vidē un vēsturē ieinteresētajiem lasītājiem, kuriem nu ir ko palasīt un par ko padiskutēt.