Un, tāpat kā Aleksandra Lielā laikā, pie mezgla atšķetināšanas klāt ķērušies vietējie varoņi: gan valdība, gan Valsts kanceleja, gan sociālie partneri, gan pilsoņu forumi. Sāktās reformas šo to arī sāk uzlabot, bet mezgls kā turas, tā turas, un līdz ar to prasās pēc zobena izšķiroša vēziena, kas šo mezglu tīri vienkārši pārcērt. Bet kā?
Sāktās reformas pārvaldes struktūrās un funkcijās paliks nepilnīgas, ja steidzami «nepārcirtīs» sarežģīto normatīvo aktu un lietvedības samezglojumus, kas kavē ierēdņu un iedzīvotāju efektīvu lietu kārtošanu. Kā to noformulējusi kultūras socioloģe Dagmāra Veignere, «mūs žņaudz nost birokrātija»** gan ar uzpūstiem nolikumiem, gan ar neizlasāmi gariem likuma pantiem. Rezultātā valsts iedzīvotāji katru reizi, kad mēģina kaut ko nokārtot, saskaras ar papīru kalniem, kas jāizpilda, jāparaksta, jādokumentē, jānotarizē, jāzīmogo, jāreģistrē un diez kas vēl jādara. Līdzīgs milzums birokrātisku procedūru tāpat jāveic pašiem ierēdņiem: arī viņiem viss sīkumaini jādokumentē, jānoformē, jāsaskaņo, jāiegrāmato, jāatsaucas uz normatīvo aktu jūru. Šos birokrātiskos žņaugus visi labi pazīstam. Esam arī dzirdējuši ierēdņu argumentus, ka to visu vajag, lai būtu kārtība. Bet patiesībā pārmērīga birokrātija panāk tieši pretējo: visus noteikumus ievērot ir neiespējami, tāpēc tie veido korupcijas riskus un administratīvus jucekļus. Tas viss arī izšķērdē milzīgus līdzekļus, ko nekad neesam varējuši atļauties, kur nu vēl tagad, kad jātaupa katrs santīms.
Izšķirīga rīcība
Pārvaldes speciālistiem ir metodes, kā aprēķināt, cik izmaksā atsevišķas birokrātiskas procedūras. Gribas apgalvot, ka Latvijas gadījumā izmaksas ir milzīgas, droši vien atkal divas vai trīs reizes lielākas nekā Igaunijā. Derētu veikt konkrētus aprēķinus, bet tam šobrīd Latvijai nav laika: izdevumi jāsamazina trieciena tempā, lai valsts vispār var turpināt funkcionēt. Gordija mezgls, kas ir sasējis rokas labai valsts pārvaldībai, steidzīgi jāpārcērt ar radikālam reformām. Nav laika uzmanīgi šķetināt katru atsevišķu mezgla pavedienu, jārīkojas izšķiroši. Bet kā?
Vispirms valdībai jāpieņem drosmīgs lēmums reformas veikt nekavējoties, un tās pabeigt ļoti ātri, varbūt pat līdz septembrim. Mērķi jānosaka pēc iespējas konkrēti, vienkārši un katram ierēdnim skaidri saprotami: visu pārvaldes procedūru un dokumentu skaitu steidzami samazināt par piecdesmit procentiem un atlikušos dokumentu tekstus īsināt par 80%. Rezultātā varēs uz pusi samazināt iestāžu lietvedības, organizācijas un juristu nodaļas. Tas izklausās radikāli, bet par to jau tieši ir runa, šis ir laiks spert izšķirīgus soļus. To ne tikai prasa ārvalstu aizdevēji, to sagaida uzņēmēji un visi valsts iedzīvotāji. Valsts pārvaldei jākļūst daudz slaidākai un efektīvākai, un tas neizdosies, vienīgi samazinot iestāšu skaitu un funkciju, būtiski jāmaina administratīvie procesi.
Birokrātijas slaidināšanā jāiesaista dažādas reformu darba grupas, sākot ar visu līmeņu ierēdņiem. Te gan jāapzinās: pieredze rāda, ka ierēdņiem ir spēcīgs pašaizsargāšanās instinkts un līdz ar to viņiem pārvaldes reformu jautājumā pastāv interešu konflikts. No otras puses, ierēdņi vislabāk zina, kas jāpatur kā administratīvo procedūru absolūtais minimums un kas ir lieks. Līdz ar to jāmeklē veidi, kā veicināt ierēdņu valstiskos instinktus, un pārliecināt, ka reformas arī atbilst viņu interesēm, jo bez reformām valsts drīz nespēs maksāt arī viņiem algas.
Lietvedības efektivizācijai papildus internām reformu grupām jāiesaista darba grupas, kas pienes skatu no ārpuses. Viena iespēja ir, ka ministrijas un iestādes apmainās ar saviem ekspertiem. Starpministriju darba grupu rotācija, kas savstarpēji iedvesmojas ar labas prakses piemēriem, mēdz būt labs pārvaldes iekustināšanas instruments. Līdzīgs efekts var būt no īpašām ārkārtas reformu darba grupām, ko izveido uz Valsts kontroles pamata. Vēl derētu pieaicināt Igaunijas kolēģus, uzreiz izvirzot mērķi steidzami un bez liekas spriedelēšanas pārņemt visus viņu labās prakses piemērus.
Birokrātijas pārregulācija
Diemžēl jāsagaida, ka visas jaunās iniciatīvas atspēkot centīsies tie ļaudis, kam esošās procedūras un lietvedība ir sava veida svētā govs. Un argumenti atsauksies ne jau uz pašu interesēm, bet uz dažādiem nopietniem principiem, piemēram, ka esošās procedūras garantē likumību un aizsargā valsti no blēdībām. Te skaidri jāpasaka, ka blēžu apkarošanai jākoncentrējas uz lielām lietām, nevis uz to, vai kāds iedzīvotājs pareizi izpildījis kārtējo veidlapu ar visiem parakstiem un zīmogiem. Jāskaidro arī sociālo pētnieku atzinumi, ka, tāpat kā pārmērīgs nodokļu slogs nevis vairo nodokļu ienākumus, bet gan tos mazina, tāpat pārmērīga birokrātiska regulēšana nevis vairo noteikumu ievērošanu, bet gan veicina iedzīvotāju izvairīšanos. Pārregulēšana arī mazina iedzīvotāju pārliecību, ka valsts pārvalde kalpo viņiem, un līdz ar to birokrātija grauj valsts leģitimitāti. Latvija noteikti nevar atļauties arī to, ka iedzīvotāji vēl mazāk atbalsta valsts institūcijas.
Attiecībā uz argumentiem par tiesiskumu un likumu ievērošanu jāuzsver, ka pilsoņu tiesības uz labu pārvaldību ir noenkurotas Satversmē un citos pamata likumos gan Latvijas Republikā, gan Eiropas Savienībā. Pārvaldes darbinieki nemaz nedrīkst iedzīvotājiem apgrūtināt dzīvi un darbu. Tieši pretēji, viņu uzdevums ir sabiedrībai atvieglot saskarsmi ar valsts noteikumiem. Latvijas un citu postpadomju zemju gadījumā arī vērīgi jāizskauž visa veida padomju laika birokrātisko parādību atliekas. Atgādināsim, ka PSRS pēdējās dekādēs politologi padomju režīmu raksturoja ar jēdzienu «administratīvais terors». Demokrātiskas valsts pārvaldes administratīvo procesu pamatā ir pretējais princips, proti, - pilsoņa tiesības uz administratīvu pakalpojumu un atbalstu ir neaizskaramas.
* Raksts atspoguļo vienīgi autores personīgos uzskatus, kas nav attiecināmi uz Aizsardzības ministrijas oficiālo viedokli.
** Intervija ar Dagmāru Veigneri, Latvijas Radio 1, 25.05.09, 8.25 (rīta programma).