Ne jau Medvedevam vien Lužkovs nepatika. Arī paši maskavieši vien dažas dienas iepriekš, kamēr mērs brīvdienās Austrijā svinēja savu 74. dzimšanas dienu, bija sarīkojuši pēdējā laikā neredzēti plašu mītiņu ar apmēram 1000 cilvēku piedalīšanos. Tajā prasīja gan Lužkova atkāpšanos, gan atjaunot centrālās valdības atņemtās tiesības iedzīvotājiem pašvaldības vadītāju izraudzīties vēlēšanās. Tautas nepatikai pret miljardieres Baturinas dzīvesbiedru gan ir cits iemesls - ne īpaši labi funkcionējošā Maskavas pārvalde, kamēr par Medvedeva nelabvēlības galveno cēloni vērotāji sauc Lužkova pārlieku krampjaino varaskāri. Tāds precedents despotiskajam Kremlim, kurš piešķir lēņus, kam grib, un prasa meslus, kad un cik grib, ir principiāli nepieļaujams.
Lužkova krišana bija paredzama. Jautājums bija tikai par to, vai viņš pratīsies pats un saņems par to zelta izpletni, piemēram, par Soču olimpiādi atbildīgās valsts aģentūras Olimpstroj vadītāja amata veidā, vai piezemēsies cieti. Ar otro variantu, tas ir, cieto piezemēšanos, Medvedevs pēc Lužkova atlaišanas piedraudējis arī jebkuram citam, kas līdzīgi varētu zaudēt viņa prezidentālo uzticību. Saprotams, ka šāda «prognozējamība» vēl nenodzērušos pilsoņus Krievijā dara nervozus, un viņi iziet ielās, prasot atdot viņiem pašnoteikšanās tiesības. Lužkova krišana septembrī, kad mēnesī ir 30 dienas, neļaus tik drīz redzēt, vai līdz ar mēru zudīs arī represijas pret katra mēneša 31. datumā notiekošajiem protesta mītiņiem, tomēr arī šajā ziņā pārsteigumi mūs, visdrīzāk, gan negaida.