Līgo vakara un jau nākamajā dienā sekojošo Jāņu atzīmēšana lielākajai daļai Latvijas sabiedrības jau sen kļuvusi par sava veida aksiomu, ieradumu, kurš tiek uztverts kā pašsaprotams. Un, ja, piemēram, svinēt vai nesvinēt Ziemassvētkus vēl tiek uzskatīts par katra konkrēta indivīda intīmu izvēles brīvību, tad par Jāņiem šādās pārdomās cilvēki, šķiet, ieslīgst daudz retāk. Par Jāņiem vairumā gadījumu nedomā, tos vienkārši svin.
Tomēr patiesībā jau šie senie vasaras saulgriežu svētki ir savā ziņā visai īpatnējs pasākums. Laika gaitā Jāņi ir neskaitāmas reizes transformējušies, izgājuši dažādus evolūcijas ciklus un vienmēr atkal no jauna ieguvuši citu elpu. Tajos, protams, notiek piedzeršanās, masveida nosišanās un daudz kā cita. Taču tā ir tikai viena medaļas puse. Ir arī otra - daudz spožākā. Jo, neskatoties uz dažādiem sadzīviski nomācošiem ikdienas pelēkā rituma kašķiem un negācijām, šajās dienās visbiežāk tomēr spējam mobilizēties, saņemties, pārvarēt iekšējo «nē, es negribu», izrauties no ierastās rutīnas un sirdij mīļākā vai mazāk mīļākā kompānijā kaut ko pasākt. Pasākt kopā.
Un tas ir nepārvērtējami svarīgi. Lai kāds arī būtu vispārējais noskaņojums, Latvijas sabiedrību gan pie vērtību, gan finansiālās krīzes lielā mērā novedusi tieši nespēja kaut ko pasākt kopā. Un vērā ņemamā skaitā apvienoties nevalstiskās organizācijās, tādējādi lobējot savu varbūt pat šķietami mazo, tomēr pietiekami svarīgo jautājumu lielās lietas labā nolikt malā savas personīgās ambīcijas un vispirms domāt par kopējo, nevis individuālo labumu. Vaina vispirms ir jāmeklē katram sevī, un, jo ātrāk to sapratīsim, jo labāk būs mums visiem.
Turklāt, lai cik tas varbūt sirreāli skanētu, Jāņi kļuvuši arī par sava veida Latvijas sašķelto sabiedrību vienojošu faktoru. Tajos pat tie, kuri ikdienā sevi dēvē par latvijiešiem, demonstratīvi uz automašīnu priekšējiem paneļiem izvieto Krievijas karogus, noliedz okupāciju un atklāti nīst visu latvisko, ir gatavi to visu it kā piemirst un uz brīdi ielaist sevī šīs zemes senās tradīcijas. Tas ir mūsu visu kopējais fenomens, tas ir jāizmanto, un, ja varam būt vienoti Jāņos (un jā, jā, arī Dziesmu svētkos un vēl dažreiz), tad, visticamāk, varam to arī ikdienā. Ir tikai mazliet jāpacenšas un mazliet jāgrib.
Tāpēc, ja beidzot spēsim darīt kopā ne tikai Jāņos, bet arī visās citās gada dienās, būsim spēruši ļoti platu soli uz priekšu. Un pirmais solis parasti ir grūtākais. Kad paspersim to, nākamie jau būs ne tikai vieglāki, bet arī pašsaprotamāki.