Sieviete lūdza veselību, laimi, mīlestību, veiksmi un daudz naudas. Dievs pasniedza mazu kārbiņu. «Tas viss?» sieviete vīlusies izsaucās. Dievs pasmaidīja: «Es dodu tikai sēklas.»
Sēklas mums visiem tiek dotas, bet katram mūža garumā jāravē, jāirdina, jālaista, jāsamīļo ik asniņš, lai skaisti ziedētu un kuplotu labestība, dāsnums, līdzjūtība, godīgums.
Kā tas ir - būt godīgam? Vienmēr runāt patiesību? Bet ir tā saucamie baltie meli, ja patiesība var dziļi ievainot vai sāpināt. Godīgam cilvēkam vajadzētu spēt dzīvot un rīkoties atbilstoši sabiedrības morāles principiem, izpildīt savus pienākumus, būt taisnīgam, labestīgam. Reizēm gan liekas, ka tas viss nevajadzīgi sasaista un ir tikai pagātnes rudiments.
Tā nu mēs katrs kopjam kā mākam un gribam savu tikumu dārziņu. Un, kaut Dieva dotās sēkliņas ir veselīgas, kociņi izaug kā kurš - dažs stalti stiepjas pretī saulei, citam zari ložņā pa zemi, cits kalst un nīkuļo.
No malas, kā zināms, tas redzams vislabāk.