Tā dēvētā Pasienes līnija gadsimtu garumā ir bijusi robežšķirtne ne tikai starp valstīm, bet arī starp atšķirīgām reliģijām, kultūrām, politiskajām sistēmām. Katoļu vajāšanas, pareizticības uzspiešana, etniskās deportācijas, rusifikācija, latgaliskā un latviskā pretnostatījums - tās ir tikai dažas akcijas, ko nācies pārdzīvot šaipus Pasienes līnijas. Teritorija noasiņoja tiešā un pārnestā nozīmē. Tagad tā daudzviet ir ar degradētu kultūrvidi, alkoholismā agonizējoša, ar neticību vispārcilvēciskajām vērtībām, samudžinātu, Latvijai gandrīz atrautu etnisko sastāvu, pelēkajā zonā iedzītu ētisko apziņu un daļu ekonomikas, kuras saknes aug kontrabandā. Teritorija, kas Latvijai nodrošināja demogrāfiskos plusus, tagad ir dziļos demogrāfiskajos mīnusos. Pustukša un ilgu laiku Rīgas aizmirsta. Piemēram, nelielajā Vārkavas novadā asfaltēti ir 10 km no visa ceļu tīkla (un tie paši kolhozu laikos), un aizvadītajā pavasarī uz pāris nedēļām dzīve tur bija gandrīz apstājusies. Bedres un dubļi prasa vairāk degvielas un ātrāk sabeidz auto ritošo daļu, putekļi - motoru.
Labi, ka ir Dievs. Var droši apgalvot, ka šobrīd Latgale būtu daudz savādāka, un ne uz labo pusi, ja tajā tik dziļas saknes nebūtu katolicismam. Tieši baznīca un ticība latgaliešiem palīdzējusi izturēt visus pārbaudījumus un nesalūst.
Tomēr, ja netiks bremzētas dažas šobrīd vērojamās tendences, šī Latvijas daļa var izrādīt arvien lielāku vēlmi pievienoties kādai citai teritorijai. Precedenti, kā Piedņestra vai Dienvidosetija, ir. Nevar neredzēt, ka Latgale ir Krievijas vēstniecības īpašas uzmanības teritorija. To apstiprināja Vešņakova vizīte Daugavpilī dažas dienas pirms referenduma. Vai cits fakts. Ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības atbalstu vairākus gadus pierobežas skolu skolēni Eiropas dienā tiek atvesti un iepazīstināti ar Latvijas galvaspilsētu. Dažam tā pat ir pirmā apjausma, ka Rīga ir viņa valsts galvaspilsēta. Vienā dienā bērniem atveras acis, tomēr turpmākajās nedēļās tajās pašās skolās aktivizējas vēstniecību emisāri ar savu patiesību, jo gan kaimiņvalstij, gan SC un līdzīgiem politiskajiem spēkiem ir izdevīgi, lai Latgale paliek tāda, kā ir. Citādi Zilupē par viņiem vairs nenobalsos gandrīz 85% kā 11. Saeimas vēlēšanās.
Šībrīža situāciju būtiski ietekmē tas, ka Austrumlatvijas informatīvo telpu kontrolē kaimiņvalstu plašsaziņas līdzekļi. Dagdas vai Zilupes iedzīvotāji daudz labāk zina par norisēm Baltkrievijā vai Krievijā nekā Latvijā, jo Latvijas TV un Radio tur ir «slikts lauks». Nav liela bēda, ka tur vairāk skatās nevis Eņģeļu māju, bet Jefrosiņju. Tas ir nacionālās drošības jautājums, jo radio un televīzija ir galvenā informatīvā saite. Arī trauksmes gadījumā. Vai tā ekoloģiska avārija vai citas valsts iebrukums.
Latgale nav viendabīga. Sāpju zona ir Krievijas un Baltkrievijas pierobežas novadi un abas lielpilsētas Daugavpils un Rēzekne. Absolūta taisnība Latgales Saeimai, ka integrācijai atvēlētie līdzekļi jāvirza latviskās izglītības, kultūras un identitātes saglabāšanai pirmām kārtām jau šajos vājajos punktos.
Pēc neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanās etniskā situācija Latgales pierobežā nebija labāka kā tagad. Bet 20 gados tika paveikts fantastisks darbs. Uz «vājajiem» punktiem darbā pastā, dzelzceļā, policijā, robežsardzē, skolās tika sūtīti speciālisti, kas veidoja latvisku vidi un ar savu piemēru latviskām vērtībām piesaistīja pārējos. Kara un pēckara gadi lieliski apliecināja, kādi Latvijas patrioti bija latgalieši. No tā varam mācīties arī šodien. Pašā pamatā jābūt idejai. Arī latgaliskajam fanātismam. Bez tā šobrīd saglabāt savu identitāti ir gandrīz nereāli. Nekāda centrālā vara - ne Rīgā, ne Briselē - te nelīdzēs.
Esmu pārliecināts, ka Latgale Latvijai nav zudusi. Šobrīd Latgalē un Rīgā ne vien ministrijā un kabinetā top vīzijas, programmas, plāni. Bet ir vajadzīgs viens, kopējs koordinējošs un iedvesmojošs centrs. Kaut vai vīzija ar kodētu nosaukumu Pasienes josta, kas stiprinātu robežu un kļūtu par atslēgu, lai Latvijas trešo zvaigzni noliktu savā vietā. Tas būtu sākums Latgales renesansei un sekmētu arī visas Latvijas strauju izaugsmi.
Kultūrvides saglabāšana un latviskas izglītības nostiprināšana ir ne mazāk svarīgs uzdevums kā sociāli ekonomiskie jautājumi, kurus priekšplānā cenšas izvirzīt citu Latgales attīstības scenāriju piekritēji. Paēdis mankurts arī būs tikai mankurts. Virsmērķim jābūt latviski latgaliskai, Latvijā sakņotai Latgalei. Tā ir bagāta arī ar savu savdabību - valodu, kultūru, tradīcijām un ar to bagātina arī Latvijas kultūru. Saimnieciskā izaugsme palīdzēs to stiprināt.
Pasienes līnija joprojām ir ES, kā arī katolicisma un arī globālā pareizticības robeža. Īpašiem reģioniem vajadzīga īpaša pieeja, tāpēc daudz aktīvāk jāvirina Briseles un Vatikāna durvis, un jāliek kopā visi līdzekļi. Gan Latvijas, rūpīgi izvērtējot Pašvaldību izlīdzināšanas fonda pienesumu, gan visus iespējamos un neiespējamos ES fondus. Gribētos cerēt arī uz Vatikāna atbalstu. Tas būtu paša Romas pāvesta interesēs, lai šeit saglabātos darbspējīgas draudzes. Daudzi latgalieši ir izklīduši pa Latviju un vēl tālāk, un dzimtene šoreiz sauc mājās. Skaidrs, ka ar pliku saukšanu te nepietiek. Vajadzīgs pārdomāts valsts atbalsts visās jomās. Cilvēcīgai dzīvei vajadzīga moderna infrastruktūra - mājokļi, skolas, ceļi, internets. Starta kapitāls, izdevīgi kreditēšanas noteikumi, diferencēti tiešmaksājumi lauksaimniekiem. Kāpēc t. s. depresīvajos reģionos tie nevarētu būt īpaši labvēlīgi, piemēram, 500 eiro par ha, ja zeme tiek apsaimniekota un papildu piemaksas varētu noteikt pati Latvija.
No «Latgalei un brīvībai» uz «Latvijai un brīvībai» un «Vienoti Latvijai»! Tad izdosies.