Pašmāju bramini
1. Savulaik (vai tas būtu viduslaiku Eiropā vai kastu sistēmas pilnziedā Indijā) sabiedrībai bija parocīgi, ja sociālais - profesionālais - tīklojums ir stabils, prognozējams. Ja tu esi zemnieks, tavs mūžs rit atbilstoši zināmiem nosacījumiem. Ja piederi pie garīdzniecības - cits kodekss. Jo tāda ir lietu kārtība. Šis modelis ir saprotams, bet... Ja ieklausās, ko īsti saka izglītības un zinātnes ministra oponenti jautājumā par zinātnes politiku, redzam vēlmi saglabāt lietu kārtību, kas bija loģiska, teiksim, Katrīnas II laikā, bet ne mūsdienās. Proti, ja tavs aicinājums ir zinātne, tava vieta ir valsts struktūrās (institūts, augstskola). Punkts. Tā kā Latvijas valsts dažādu iemeslu dēļ šīs struktūras nepietiekami finansē, gals ir arī pašai zinātnei. Vēlreiz punkts. Taisnības labad jāsaka, ka Latvijā diemžēl nav Rietumiem raksturīgās biznesa un zinātnes sazobes, tāpēc mūsu zinātniekiem ir grūti atrast valsts finansējumam alternatīvus avotus (par Eiropas projektiem nerunāsim - tas ir cits stāsts). Pašmāju biznesa mērogi un attīstības līmenis ir objektīva problēma arī zinātnei. Tomēr - tas, ka citviet būtiska zinātnieku finansējuma modeļa sastāvdaļa Latvijā pagaidām nav attīstīta, nenozīmē, ka tā atmetama vispār. Tas pats attiecas uz tādu privātā sektora, privātpersonu atbalstu pētniekiem, kas nav saistīts ar finansētāju cerībām nākotnē gūt kādu taustāmu labumu (darbu humanitārajās zinātnēs par patentiem nepārvērtīsi...). Mūsu turīgais slānis dažkārt ir gatavs atbalstīt kādu izstādi vai pat daiļliteratūras izdevumu, bet nenāk prātā, ka nauda būtu dota kādiem, piemēram, arheoloģiskajiem izrakumiem vai folkloristikas krājuma izdošanai. Bet citviet tas notiek! Tātad presei, pašiem zinātniekiem ir jāmēģina ieaudzināt vietējos feodāļos apziņu, ka atbalstīt zinātni ir tikpat interesanti kā ziedot naudu sportam.
Rezumējot: jāpiekrīt Ķīļa oponentiem, ka bāzes finansējums ir jāpalielina. Paralēli jāattīsta privātā līdzdalība, jo pretējā gadījumā pagājušās nedēļas konflikts (ministra, deputātu tikšanās ar zinātniekiem) atkārtosies arī 2014., 2015., 2016. gadā utt.
Interesanti aizmetņi
2. Ņemot vērā, cik ievērojama sabiedrības daļa iebilst pret Latvijas pievienošanos eirozonai - vai vismaz veidu un termiņiem -, bija tikai laika jautājums, lai parādītos sabiedrībā pazīstamu cilvēku grupa (lai cik neskaidrs šis formulējums), kas centīsies šīs pretenzijas uzlikt uz papīra. Tas arī pagājušajā nedēļā notika. Un ir jāsaprot, ka minētās personas (vismaz vairākums) nav Dombrovska valdības politisko pretinieku vai kādu ārējo spēju uzpirktas vai sakūdītas. Jo - un te parādās interesantais - grupa, kas aicina rīkot referendumu, no tās sastāva viedokļa gandrīz sakrīt ar tiem aktīvistiem, kas regulāri izsakās un rīko akcijas (vēl šogad Doma laukumā) par citiem jautājumiem, pozicionējoties kā tradicionālo, t. sk. kristīgo, vērtību aizstāvji pret t. s. multikulturālismu, tikumu pagrimumu utt. Respektīvi, runa nav par atsevišķu tēmu, bet noteiktu pasaules uzskatu, kas var patikt, var nepatikt, bet tāds pastāv, un ne tikai Latvijā. Ja mēģinām būt objektīvi, liela problēma ir pareizas terminoloģijas izvēle. Ja lietojam politiskajā žargonā pierastus apzīmējumus -«fundamentālisti», «ksenofobi» u. c. -, prātā uzreiz nāk Irānas mullas un tamlīdzīgi tēli, kas nebūtu korekti. Tas ir strāvojums, kas idejiski tuvs, piemēram, katoļu garīdzniecībai Polijā vai Turcijas valdošās partijas vēlētājiem vai galu galā ievērojamai amerikāņu republikāņu daļai. Līdz ar to bļaut par «tumsoņām», «populistiem» ir bezjēdzīgi, jo runa ir par uzskatu kopumu, kam simpatizē ļoti daudzi.
Vēl vairāk - ir pat stimulējoši, ka Latvijā šāda grupa veidojas, jo tā varētu būt reaģents, kas mazina ideoloģiskās duļķes mūsu partijās. Jo nav noslēpums, ka duļķes ir pamatīgas - vienos jautājumos partija balso kā liberāļi, citos kā konservatīvie, nemaz nerunājot par haosu partiju iekšpusē (izcils piemērs - Vienotība). Būtu tikai labi, ja šāda t. s. spiediena grupa regulāri spiestu politiķus padomāt, ko viņi saka dažādās auditorijās un situācijās. Tas, iespējams, veicinātu arī ar partijām tieši nesaistīto liberāļu savākšanos (tiešā un žargona nozīmē). Un nevajag uz šādu grupu aktivitātēm reaģēt ar «tad taisiet partiju, ja jau esat tik gudri!». Spiediena grupas (pressure groups) ir normāla parādība demokrātijā.
Dīvains atmiņas zudums
3. Ja runa nebūtu par tūkstošiem darbvietu un iespējamu triecienu Liepājai, tas, kā norit domu apmaiņa par Liepājas metalurgā (LM) notiekošo, būtu smieklīgi. Kad uzņēmuma vadībai lūdz komentārus par izskanējušajiem apvainojumiem, maigi izsakoties, nesaimnieciskā rīcībā, masveidā, t. sk. etniskajiem latviešiem, pēkšņi parādās pilnīga valsts valodas nesaprašana, jo atbildēts tiek ar norādi, cik postoši uzņēmumam ir milzīgie rēķini par elektroenerģiju. Tomēr šāda taktika, lai cik kaitinoša, ir loģiska, ja vērtē no LM vadītāju viedokļa.
Nepiedienīgāk izskatās pati gaušanās par elektroenerģijas augstās cenas iemesliem, un te ar metalurgiem sacenšas pašvaldību vadītāju, uzņēmēju NVO pārstāvji u. c. personāži, kuri gadiem ilgi dažādos formātos sēž pie vieniem galdiem, par kaut ko runā saietos ar spirdzinošu dzērienu glāzēm rokās utt. Pēkšņi pār personāžiem nākusi atklāsme, ka Latvijā ir izveidota rūpniecību bendējoša politika enerģētikā, lai gan nebija nepieciešams Nobela līmenis ekonomikā, lai jau šīs politikas tapšanas posmā saprastu, ka labi nebūs. Bet, redz, tad tas nez kādēļ nelikās kliegšanas vērts temats. Ja kāds apgalvo, ka protestēt nebija vērts, jo neko ietekmēt tāpat nevarēja, leģitīms ir jautājums, kam vispār vajadzīgas tādas NVO, pilsētu galvas, kuri spēj tikai aizspiest acis un ausis, gaidot, kad kaut kas uzsprāgs. Šķiet, LM gadījumā mēs redzam klasisku pašmāju t. s. elites lietu izpratnes un uzvedības modeļa izpausmi: katram savas «štelles», tāpēc nerakstīts noteikums ir pārāk nebļaustīties, un šī omulīgā līdzāspastāvēšana ilgst, kamēr dažādu apstākļu sakritības dēļ kāds posms nesprāgst. Šādā aspektā LM tiešām var salīdzināt ar Parex - diez vai kādam no elites bija lielas ilūzijas par bankas īpašnieku biznesa stilu, daudzi pat nojauta briestošās nepatikšanas, bet klusēja - lai pēc tam sacenstos daiļrunībā.
Dāvana eiroskeptiķiem
4. Šī apskata rakstīšanas laikā gaidas par to, kas notiks Eiropas Savienības (ES) budžeta samitā, atgādināja situāciju, kad luksofors «uzkāries», mirdzina vien dzelteno gaismu, stāvi, nervozē, jo tikpat labi var ieslēgties zaļais, cik sarkanais signāls... Zaļais vai sarkanais, tomēr ir skaidrs, ka eiroskeptiķiem Latvijā būs iespēja teikt, ka ES atkal mūs ir «abižojusi». Šī sajūta sabiedrības labvēlību pret iestāšanos eirozonā nu nekādi neveicinās. Tā teikt, pavisam nelāgi sakrita laikā... Ļoti daudz būs atkarīgs no tā, vai koalīcija mācēs izstāstīt, kas labs Latvijai būs arī apcirptā ES nākamā plānošanas perioda budžeta gadījumā.
Šonedēļ
5. Ilgi tapušā valsts kapitāla daļu pārvaldības reforma šonedēļ nodota Saeimas deputātu (Publisko izdevumu un revīzijas komisija) vērtēšanai. Ņemot vērā regulāros skandāliņus presē par valsts uzņēmumos notiekošo, reformai it kā nevajadzētu kavēties, tomēr, iespējams, partiju savstarpējā greizsirdība to atkal nobremzēs. Jāpiemin, ka līdzīgs liktenis ir citam Reformu partijas jājamzirdziņam - publisko pakalpojumu sistēmas reformai, kas šonedēļ atkal tiek vētīta valdībā. Jo karstas diskusijas gaidāmas Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisijā, kas atkal skatīs abortu ierobežošanas tēmu. Nokaitēta gaisotne varētu būt arī Izglītības un kultūras komisijā, kas nolēmusi atgriezties pie savulaik lielas kaislības izraisījušā autortiesību (mūzikas atskaņošana sabiedriskās vietās) jautājuma. Savukārt Valsts prezidents uzturēsies divu dienu vizītē Īrijā - atkal gaidām interesantas Bērziņa atziņas par Latvijas ekonomiku un cilvēku labklājību...