Latvijas sabiedrība neuzticas pašas izraudzītajai varai, un par to var pārliecināties ne tikai jebkurā socioloģiskajā aptaujā, bet arī vienkārši uzdodot šo jautājumu pāris sev pazīstamiem cilvēkiem. Šajā situācijā it kā viennozīmīgi pieņemts vainot tieši varu, taču patiesībā lielākā daļa atbildības būtu jāuzņemas Latvijā totāli vājajam un bezzobainajam nevalstiskajam sektoram. Mums nav spēcīgu interešu grupu organizāciju un lobiju, Latvijas iedzīvotāji masveidā neapvienojas biedrībās, lai virzītu uz priekšu savas intereses, un liela daļa būtībā viegli atrisinājumu jautājumu līdz varai nemaz nenonāk.
Vara pati no sevis nevar zināt, kas uz sirds kādai noteiktai grupai un kas ir nepieciešams, lai uzlabotu tās stāvokli. To var zināt tikai pati grupa, un tai ir jāspēj pašai organizēties, lai aiznestu savu vēsti līdz tiem, kas pieņem izšķirošos lēmumus. Latvijā šo vēsti līdz tautas kalpiem visbiežāk neaiznes neviens, un tas neizbēgami rada atsvešinātības sajūtu.
Tā darbojas demokrātija, un, jo ātrāk to sapratīsim, jo labāk. Kā piemēru te vienmēr atceros kāda Anglijā dzīvojoša latvieša stāstīto. Lieta tāda, ka viņam ļoti garšo eili un tādēļ viņš iesaistījies šī dzēriena mīļotāju asociācijā. Organizācijas biedri reizi gadā sanāk kopā, lai apspriestu sasāpējušos jautājumus, samaksā aptuveni simts mārciņu lielu biedra naudu gadā un pārējo laiku vienkārši dzīvo savu dzīvi. Bet no biedra naudām algotais organizācijas darbinieks visu gadu melnu muti strādā pie tā, lai uzlabotu eilu situāciju valstī. Rezultātā likumos ir iestrādāti vairāki eilu pastāvēšanai un nākotnei būtiski punkti, valsts un pašvaldības atbalsta to rūpnīcas, tiek aizsargātas senās ražošanas tehnoloģijas un eili Britu salās šobrīd nudien nepārdzīvo pašas sliktākās dienas savā vēsturē.
Bez šādas organizācijas nekā tāda nebūtu, politiķi nevar niansēs pārzināt specifiskas lietas, par kurām lielākajai daļai sabiedrības maza bēda, un, ja kāds vēlas uzlabot, piemēram, velosipēdistu tiesības, visloģiskākais ceļš būtu kopā ar velosipēdistu biedrību iesniegt parlamentā vai pašvaldībā savus priekšlikumus. Nav tā, ka politiķi to vien dara, kā domā par kaitēšanu savai tautai, un, ja piedāvājums būs loģisks, visticamāk, to arī agri vai vēlu ieviesīs dzīvē. Turklāt, jo vairāk dažādas grupas tā rīkosies, jo vairāk viņi būs spiesti ieklausīties.
Latvijā nevalstiskais sektors ir impotents, redzamākās organizācijas vairāk nodarbojas ar politiku un patiesībā pārstāv pašas sevi, nevis domā par iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanu, un cilvēki turpina lamāt valsti. Lai gan patiesībā speramais solis nav nemaz tik grūts - kopā ar savējiem iestāties par savu lietu un novest to līdz uzvarošam un loģiskam galam.