Tas būtu vēlamais scenārijs, kurš diemžēl nav piepildījies. Gluži pretēji - arvien biežāk dzirdams uzņēmēju sašutums, ka patlaban plaukst un zeļ tā dēvētie sarunātie konkursi. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietniece Juta Strīķe jau pērnvasar brīdināja, ka korupcijas risku pieaugšana ir nopietna ekonomiskās dižķibeles blakne. Loģiski. Amatpersonu algas ir samazinātas, bet atteikties no ierastā komforta līmeņa negribas. Uzņēmējiem jaunus pasūtījumus vajag kā ēst. Šādos apstākļos negodīgi iepirkumu komisiju locekļi var dot un, visticamāk, arī dod mājienus par to, ka konkursa rezultātus iespējams ievirzīt pretendentam labvēlīgākā gultnē apmaiņā pret kādu «pateicību». Un uzņēmēji nonāk pasūtītāju pārstāvju diktāta spīlēs - būsi godīgs, pasūtījums tiks konkurentam, kurš pratīsies pateikties. Savukārt godīgajam var nākties atlaist darbiniekus vai doties uz tiesu ar maksātnespējas pieteikumu.
Nav noslēpums, ka iepirkumu jomā eksistē shēmas, kas ļauj nodrošināt, ka konkursā uzvar tieši vēlamais pretendents. Piemēram, konkursa nolikumu var uzrakstīt tā, lai tam precīzi atbilstu viena pretendenta iesniegtais piedāvājums - arī ja tas nav ekonomiski izdevīgākais piedāvājums. Pierādīt to, ka konkrētas prasības konkursa nolikumā iekļautas tikai tādēļ, lai nodrošinātu vēlamā pretendenta uzvaru konkursā, bieži vien ir gandrīz neiespējami.
Jautājums, vai Finanšu ministrijas sagatavotie Publisko iepirkumu likuma grozījumi, kas paredz, ka iepirkumu komisijās jābūt vismaz vienam cilvēkam ar augstāko juridisko izglītību, mazinās konkursu sarunāšanu vai, precīzāk, nopirkšanu, pagaidām paliek atklāts.