Kaut arī uz literatūras Nobeli tik tiešām jau gadiem ir izveidojusies rakstniecības titānu rinda (un tajā stāv tādi meistari kā Milans Kundera, Amoss Ozs, Mario Vargas Ljosa, Filips Rots.)Prēmijas atvēlēšana sociālistiskajā Rumānijā dzimušajai švābu tautības rakstniecei Hertai Millerei vismaz bukmeikeru kantoros neizraisīja šaubas - pāris nedēļas pirms pagājušās ceturtdienas, kad Stokholmas Karaliskā nobelistu žūrija publiskoja savu lēmumu, tieši Milleres likmes bija visaugstākās. Viens no argumentiem par labu Millerei ir arī fakts, ka viņas jaunākais romāns Atemschaukel (Elpas šūpoles/Everything I Possess I Carry With Me), kas rakstnieces tagadējā dzīvesvietā Vācijā iznāca augustā, patiesi ir kritikas augstu novērtēts «tautas bestsellers», nemaz nesākot uzskaitīt apmēram divdesmit visprestižākās literārās prēmijas, kuras Millere, kopš 1987. gadā tai kopā ar vīru izdevās izrauties no Čaušesku režīma un slepenpolicijas ķetnām, saņēmusi Eiropā - un nebūt ne kā indulgenci - «rakstniecei - totalitārā režīma upurim» (viņa ir Berlīnes, Dublinas, Brēmenes, Grācas, Kafkas un Kleista literāro pagodinājumu laureāte). Kaut arī par prozaiķes un esejistes darbu obligāto sociālo angažētību var liecināt pat Nobela prēmijas šķīrēju visai miglainais formulējums - 10 miljoni _SEK_ un lielais gods viņai tiek par «izstumto ainavas attēlošanu blīvai dzejai un godīgai prozai raksturīgā manierē».
Mazākuma apziņa
Herta Millere (Herta Mￃﾼller) dzimusi 1953. gadā Transilvānijā, Rumānijas švābu laukkopju ģimenē, ar šo īpatnējo vācu dialektu ierobežotā kopienā, kurā jau no bērnības viņai tika ieaudzināta pazemojošā «mazākuma apziņa» - kā jau ikvienā «nacionālajā rezervātā». Mazās Hertas lielākā bēda bija tas, ka viņa nevarēja sazināties ar apkārtējo pasauli: ciema skolā pat skolotāji runāja vāciski, nevis rumāniski: «Rumāņu valodu es apguvu, kad man bija četrpadsmit un nācās domāt par kaut kādu darbu pilsētā». Tikpat agri Herta saskaras ar sociālistiskās Rumānijas režīma teroru, - tā kā meitenes tēvs kara laikā bija dienējis Vaffen SS, māte uz pieciem gadiem tika deportēta uz PSRS, Ukrainas teritorijā izvietotu darba nometni, kā «politiski neuzticama» Millere nokļūst Rumānijas KGB uzmanības lokā.
«Tā bija patiesi šizofrēniska pieredze - vienu dienu slepenpolicijas vīri tevi vervē par ziņotāju, otru - draud nogalināt kā tautas ienaidnieci,» atklāj rakstniece, kas pēc brīnumainā kārtā ar izcilību absolvētās Timišoaras universitātes romāņu un ģermāņu valodu fakultātes ilgus gadus pavadījusi darbā... tekstilrūpnīcā, kur viņas spožās valodu zināšanas bija vajadzīgas, lai tulkotu no VDR importētas aušanas tehnikas instrukcijas: «Par visu visvairāk es baidījos, ka Securitas aģenti, kuru rūpnīcā netrūka, pasludinās mani par psihiski slimu, tāpēc šajos steļļu, motoru un citu mašīnu tehniskajos tulkojumos nedrīkstēja pieļaut nevienu kļūdiņu.»
Ķirzaciņa atslēgas caurumā
Milleres psiholoģiskais glābiņš - daiļliteratūras teksti, kurus viņa sacer mājās, kaut arī tie ir jāslēpj: «Pārbaudīt katra pilsoņa dzīvokli Rumānijā drošībnieki nāca katru nedēļu - tas bija Čaušesku miera rituāls, kā mēs to saucām. Neuzticēšanās vīruss bija paralizējis visus, un tas nevar palikt bez pēdām atmiņā». Astoņdesmito gadu rītausmā Millerei tomēr izdodas sākt publicēties - iznāk viņas dzejai līdzīgo eseju un stāstu krājums Zemienes (1982), Kailkājis februāris (1988), romāns-eseja Bads un zīds (1985). Pat stāstu nosaukumi apliecina Milleres prozas poētisko iedabu - Sirdīzvērs, Lapsa jau tolaik jutās medniece, Zemesmēbele (tā rumāņi sauc zārkus), Karalis paklanījās un nokāva, Ķirzaciņa atslēgas caurumā... Kad Milleres literāros darbus sāk slavēt Rietumos, viņu padzen no darba fabrikā, vēlāk liedz strādāt arī bērnudārzā, līdz rakstniece - bezdarbniece, neizturējusi iknedēļas pratināšanas Drošības komitejā, aiz izmisuma spiesta emigrēt uz Vāciju. Formāli to sauca «izceļošana uz etniskā pamata».
Draugi - literatūra
«Mani tuvākie draugi bija literatūra - Mandelštams, Cvetajeva, Harmss, Manns, Jerofejevs, Džoiss, tikai šiem ļaudīm es varēju uzticēties bez atlikuma, būt godīga, lai saprastu, kā es vēlētos pati rakstīt, dokumentējot, kas notika Rumānijā tolaik - vāciešu/švābu Rumānijā, maģāru/ungāru Rumānijā, rumāņu Rumānijā - visā tajā ārprātā, ko civilizētās Eiropas zemēs dēvēja par soclēģeri, varbūt ne vienmēr saprotot, ka arī tur, visa šī ārprāta viducī, eksistēja dzīvi un laimīgi cilvēki - par spīti visam». Lieki bilst, ka totalitārisma pieredze, kādu savos mežģīņveida tekstos apraksta Millere, ir arī «mūsu» pieredze, un būtu nelietīga greznība šo pieredzi aizmirst, uzskatot par nenotikušu, tādējādi atmiņās to attaisnojot. «Ir lietas, ko nevar nedz piedot, nedz aizmirst, tādēļ es vienmēr būšu pati sev sāpīgākā atmiņa, lai cik labi man neklātos» - rezumē nobeliāte - «literatūrai es neko neesmu parādā, visus vārdus es esmu parādā tikai pati sev un tiem reālajiem cilvēkiem un lietām, kas man ir uzticējušies, jo manas atmiņas pienākums ir liecināt par bailēm, vardarbību un svešumu, kurš nekur nav izgaisis. Kā lai es aizmirstu bērnībā dzirdēto: re, kur čigānēns, pa gabalu tiešām atgādina cilvēku...?»
«Vairums cilvēku nejūt distanci starp vārdu un ar to apzīmētu lietu, taču - ja šajā lietā, priekšmetā ieskatās vērīgi, nāksies ieraudzīt, atdurties pret Neko, kā kad tu pats no sava ķermeņa izslīdētu tukšumā. Katrā valodā, katrā runāšanā slēpjas citas acis. Tās vēro tevi, vēro vienmēr,» - tāda ir Milleres literatūra.