Vēl šorīt manu acu priekšā fotogrāfs lūdza zobārsti nostāties pie tukšā pacienta krēsla un šurpu turpu bīdīja apgaismojumu, ar ko parasti tiek izgaismota pacienta mute. Izslēdzis diktofonu un vērodams ainu, teicu, ka varu arī iegulties pacienta krēslā, ja vajadzēs. Laika un resursu taupīšanas nolūkos mediji darbojas pēc pārbaudītām un efektīvām metodēm, tāpēc dinamiska un dzīva preses bilde tajos parādās kā reta pērle, nevis ikdienišķs darba rezultāts.
Pēdējos divdesmit gados pirmā Žaņa Legzdiņa izstāde veidota, lai parādītu muzeja rīcībā nonākušo un daļēji apgūto fotogrāfa fotokolekciju, taču tā tiek uzdota par darba cilvēka attēlojumu teju piecdesmit gadu garumā. Patiesībā tā labi parāda vien preses fotogrāfijas rutīnu - cūkkopi, kas tur rokās sivēnus, krodzinieci, kas tur rokās desiņu trauku, vai laboranti, kura mēģeni tur rokās tā, kā ķīmiķis to nekad nedarītu, tādējādi atklājot samocītu smaidu un stīvuma sajūtu, kas velkas mums līdzi joprojām. Izstādē vairākumā redzami 70. un 80. gados uzņemti attēli. Autora šajā laika posmā uzņemtās bildes ir ļoti līdzīgas, mainās tikai konveijera veids, ražotā produkcija vai priekšmets, ko cilvēkam lūguši turēt rokās. Žurnāla Zvaigzne oriģināli, kas arī iekļauti izstādē, uzskatāmi nepalielina izstādes vizuālo daudzveidību, jo tajā iekļauti grūti pārskatāmā veidā. Līdztekus izstādītajām bildēm to kaudzes, tāpat kā Ž. Legzdiņa personālalbumu Pie mums, iespējams šķirstīt paša rokām.
Muzeja vēsturniece Daiga Jamonte iepriekš paudusi, ka liela daļa no izstādē apskatāmajiem attēliem ir kontrolkopijas - darba materiāli, kas nav izvēlēti publicēšanai, taču arī šis iespējamais izstādes aspekts palicis neattīstīts. Informācijas trūkums jūtams par izstādi sagatavotajos materiālos - muzeja vēsturniece pamatā izpētījusi tieši autora biogrāfiju, bet bez rūpīgas vērības palicis laikmeta konteksts un precīzs kolekcijas datējums. Fotoattēli precīzi datēti tikai tad, ja tie bijuši publicēti, viss pārējais ir tikai minējumi. Pie kāda medicīnas māsas fotouzņēmuma, kas pēc estētikas pazīmēm - nav divu domu - uzņemts 80. gados, ir paraksts «Medmāsa. 1950.-1980. gadi», savukārt muzeja vēsturniece ignorējusi faktu, ka šajos četros gadu desmitos žurnāla Zvaigzne redakcionālā politika mainījās vismaz četras reizes. Šīs izmaiņas visredzamāk atspoguļojās tieši žurnālā iespiestajās fotogrāfijās, tāpēc tik aptuvens datējums nostāda skatītāju neveiklā situācijā un mazina uzticību kolekcijas attēliem kā objektīvām vēstures liecībām.
Gatavojot studiju pētījumu par fotogrāfisko kodu izmaiņām žurnālā Zvaigzne piecdesmitajos gados, esmu novērojis, ka, piemēram, 1952. gadā žurnālā iespiestajās fotogrāfijās pamatā dominējusi darba tēma, tās tikušas iestudētas, turklāt attēlu vēstījums galvenokārt bijis veidots tā, lai to būtu iespējams uztvert tikai vienā veidā. Turpretim 1957. gadā žurnālā par vienu no iespiesto attēlu dominējošajām tēmām kļuvusi atpūta un rīdzinieku dzīve savā pilsētā, savukārt lielu, krāsainu, monumentālu fotouzņēmumu vietā nākuši mazi, nelieli fotostāsti, arī spontānas reportāžas no pilsētas dzīves, kur bieži vien fotogrāfa klātbūtne vispār nav pamanīta. Šīs būtiskās izmaiņas pamatā tika panāktas ar vienkāršu fotogrāfisku līdzekļu - kompozīcijas, plānu un arī attēlotā satura - atšķirīgu lietojumu, un viens no šādu pārmaiņu īstenotājiem bija tieši Žanis Legzdiņš. Tieši viņa radīto attēlu daudzveidība ir tā, kas neļauj attēlus skatīt tik vienkāršotā kontekstā, kādā tie pasniegti konkrētajā izstādē.
«Vienkārši gribējām parādīt bildes,» stāsta muzeja direktore, paužot neizpratni par ne pārāk vēlīgajām recenzijām internetā. Žaņa Leg-zdiņa darba pieredze - četrdesmit gadi, kas veltīti darbam viena izdevuma vizuālā skatījuma veidošanā, - paver nozīmīgas iespējas pētījumiem par Latvijas preses fotogrāfijas attīstību vispirms jau viena fotogrāfa darbības kontekstā. Tie ir četrdesmit gadi, kurus iespējams pētīt saistībā ar dažādiem politikas posmiem un žurnāla redakcionālās politikas svārstībām. Izstāde, kurā bez nopietna pētījuma veikšanas tiek izstādīts tikai kāda fotogrāfa vienas fotokolekcijas fragments, var radīt maldīgu versiju par fotožurnālistikas attīstību Latvijā.