Statistiski mačs ar turkiem ne kripatiņu nebija labāks kā pret Islandi: izdarīts par 51 precīzu piespēli mazāk, par nieka vienu sitienu vairāk, bet bumba kontrolēta mazāk. Taču futbolistu un līdzjutēju noskaņojums, kā arī rezultāts pēc abām spēlēm bija krasi atšķirīgs. Tāpat kā sniegums laukumā.
Pirmdien pret turkiem Pahars laukumā sūtīja ne tikai vairāk futbolistu, kas tendēti uz uzbrukumu, bet arī taktiskais zīmējums bija pavisam cits. Pahars izvēlējās vairāk uzbrūkošu mentalitāti, un tas, ka lēmums attaisnojās, iespējams, ir globāls pavērsiens Latvijas futbolā, jo līdz šim tika uzskatīts, ka mūsu spēlētāju kvalitāte ļauj spēlēt tikai no aizsardzības. Taču pēc mača ar Turciju mūsu puiši var skatīties spogulī un saskatīt cienījamu futbolistu, nevis vārtu priekšā novietota «autobusa» pasažieri.
Vispirms Pahars deva priekšroku ātriem un mobiliem malējiem aizsargiem, kuri prot pieslēgties uzbrukumiem. Mačā ar Turciju treneris neļāva malējiem pussargiem ierakties aizsardzībā. Pēdējās minūtēs, kad bija jānotur neizšķirts, tika spēlēts kompakti, taču tas tika panākts nevis ar uzbrucēju «nosēšanos» pie sava soda laukuma, bet gan ar aizsargu līnijas iziešanu tālāk no tā. Sastāva izvēlē spēles jaucēju vietā priekšroka tika dota veidotājiem. Un mūsu jauniešu izlasēs netrūkst potenciālo jāņu ikaunieku, kuri mīl spēlēt uzbrūkoši un ar bumbu.